Blaumanis. Klasika. Šie vārdi izsaka visu. Izrāde spoža un aktieri izcili. Šķita, ka vecais Indrānu pāris (Lolita Cauka un Ģirts Jakovļevs) nevis spēlē uz skatuves, bet dzīvo tepat līdzās. Tik patiess un izjusts tēlojums ar milzīga diapazona emociju buķeti. Ar skumjiem un sāpīgiem mirkļiem, kas liek skatītājam slaucīt acīs sariesušās asaras.

Lugas tēma veca kā pasaule, proti – paaudžu attiecības un uzskatu atšķirības. Diemžēl ar to nākas samierināties pat mūsdienās, ja vairākas paaudzes dzīvo un saimnieko vienā mājā. Bieži vien sanāk tā – ko viena paaudze cēla un veidoja, to otra paaudze, mainot pēc saviem uzskatiem, salauž. Un izrādās, ka trešā paaudze, tīkodama vieglāku dzīvi, nemaz nealkst pēc smagā darba, kas virzījis uz priekšu iepriekšējās paaudzes.

Indrānu vedeklas Ievas tēlā (Daiga Gaismiņa) saskatīju mūsdienu sabiedrībā tik bieži redzēto stipro sievieti - biznesa lēdiju. Viņa savu panāks jebkurā gadījumā - gan ar viltu, gan ar varu, gan ar neiejūtību. Un vīrietis šādai sievietei līdzās izrādās, ka ir vājāks, vieglāk pakļaujams un vieglāk manipulējams.

Un vēl – luga parāda, ka bieži vien sveši cilvēki ir tuvāki un mīļāki par savējiem. Šo cilvēku galvenā motivācija ir garīga mīlestība, bet bieži vien tuvāko radinieku galvenā motivācija ir mīlestība uz mantu un naudu. Tur ir tā atšķirība.

Rūdolfa Blaumaņa visus darbus biju izlasīju vidusskolas klasēs, un jau kopš tā laika uzskatīju viņu par vienu no spēcīgākajiem latviešu rakstniekiem. Lai radītu interesi par Blaumaņa daiļradi un rosinātu uz pārdomām par dzīvi, uz teātri aizvedu savu pusaudzi meitu. Viņa teica, ka izrāde bijusi smaga, bet spēcīga.

Biļeti uz šo izrādi saņēmu kā ielūgumu no izdevniecības „Zvaigzne ABC”, kas ik gadu janvāra sākumā kopā pulcē visus savus autorus. Parasti nemēdzu iet uz jaunām izrādēm līdz laikam, kamēr neesmu izlasījusi atsauksmes. Tā kā biļete man tika pasniegta kā dāvana, no atsauksmju lasīšanas atturējos, jo nevēlējos sabojāt priekšstatu, pirms laika uzzinot par izrādi kaut ko vairāk.

Manā skatījumā izrāde ir ļoti vāja un pavisam nesmieklīga, kaut gan pasniegta kā komēdija. Jā, visas izrādes laikā bija vairākas asprātīgas un jocīgas nianses dialogos un situācijās, bet ne tik ļoti smieklīgas, lai smietos līdz asarām. Pirmajā cēlienā no garlaicības vairākas reizes gandrīz iemigu. Tikai aiz cieņas pret izdevniecību „Zvaigzne ABC”, šo izrādi pēc 1. cēliena nepametu. 2. cēlienā varēja just nelielu situācijas kulmināciju, taču izrādes beigas izrādījās tādas aprautas un bez atrisinājuma.

Sižets diezgan primitīvs – garajās Ziemassvētku brīvdienās kā ik gadu kopā pulcējas visa ģimene. Tikai šoreiz ciemos uzaicināts viens svešinieks - izskatīgs un seksuāli pievilcīgs rakstnieks. Un, protams, ka trīs sievietes (precētas un neprecētas) sāk viņu aplidot (kā mana pusaudze saka – koļīt). Diemžēl visa šī jezga beidzas drīzāk traģiski nekā komiski.

Noskatoties izrādi, radās iespaids, ka teātrim bija nepieciešama kaut kāda jauna luga uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, tāpēc ķeksīša pēc tā tika iestudēta, jo neko labāku uz to mirkli neatrada. Rezultātā sanāca nepaliekoša vērtība vienai ziemas sezonai.

Vienīgais, kas izrādē man patika - dziedošie bērni. Tikai žēl, ka viņi dziesmas izpildīja svešā mēlē.

Pēc izrādes aizdomājos par aktieru profesiju. Viņi ir kā starpnieki starp režisoru un skatītāju. Diemžēl aktieriem bieži vien jāspēlē sava loma pat tad, ja viņi apzinās, ka luga ir galīgais mēsls. Ja es būtu aktrise, es droši vien nespētu pārkāpt sev pāri un spēlēt vāju lugu, jo man būtu pamatīgs kauns no skatītājiem.

Anšlava Eglīša komēdija „Omartija kundze” stāsta par latviešu iedzīvošanos Amerikā. Tā kā rakstnieks 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV Kalifornijas štatā, viņam labi pazīstamas latvieša sajūtas svešumā. Šo lugu Anšlavs Eglītis uzrakstīja 1961. gadā Amerikas Latviešu teātra vajadzībām. Pirms 25 gadiem (1989. gadā) Ņujorkas Latviešu teātra studija iestudējumu rādīja Rīgā, Cēsīs, Ventspilī un Ogrē. Latvijas teātri lugu līdz šim nav iestudējuši.

Lugā ar ironiju tiek pretstatīti dažādie svešumā dzīvojošo latviešu sociālie slāņi. Vieniem ir paveicies, jo viņu bizness Amerikā ļāvis kļūt turīgiem, turpretim citi, kuriem nav tā veicies, mēģina ar viltu izbraukt uz bagāto tautiešu rēķina. Tieši ar šādu nolūku pie Aleksandras Omartijas – nekustamā īpašuma biznesmenes - ierodas vecā mīlestība Bernards Vilks un viņa dēls Olivers Vilks.

Patiesībā Olivers ir tas, kas izmaina Omartijas ģimenes līdz šim mierīgo dzīvi. Ar savu pārgalvīgo uzvedību, viltu un cilvēku apvārdošanu, viņš mēģina iet pa vieglāko ceļu, lai savā dzīvē gūtu labumu. Olivers ne tikai sāk strādāt Aleksandras firmā, bet arī sāk dzīvot viņas lepnajā mājā, kur, lai izdabātu mājiniekiem, viņam nākas tēlot pakalpiņa lomu.

Anšlavs Eglītis lugā atklāj, ka vecākā paaudze, kas svešajā zemē nokļuvusi kara dēļ, ilgojas pēc Latvijas vērtībām: zemes, jūras, rupjmaizes (mājā nav īstas krāsnis), skābētiem kāpostiem, skābajiem gurķīšiem (Kalifornijā nav upeņu lapu), pēc ābelēm (šajā klimatā neaug). Turpretim jaunākajai paaudzei, kas te ieradusies laimes meklējumos, vērtību skala pavisam atšķirīga.

Pēc lugas noskatīšanās izjutu patiesu prieku par cilvēkiem, kas paralēli saviem darbiem atrod vakaros laiku, lai apmeklētu Tautas teātra studiju. Vienu no lugas varonēm atveidoja mana bijusī skolasbiedrene, ar kuru kādreiz  piedalījos daiļlasīšanas konkursos. Varbūt viņa šobrīd piepilda savu jaunības sapni? Tajos senajos skolas laikos arī mani literatūras skolotāja virzīja uz aktieriem, bet es aizgāju mācīties par skolotāju... Varbūt kaut kas dzīvē jāpamaina arī man, jo lugas noslēgumā skan viedi vārdi: „Kamēr dzīvo, tikmēr jākustās!”

Pārskatot teātra repertuāru, šai izrādei pievērsu uzmanību nosaukuma dēļ. Mana meita iepriekšējā skolā vairākus gadus apmeklēja teātra pulciņu, bet jaunajā skolā šāda pulciņa nav. Vēlējos viņu iepriecināt, cerībā, ka izrāde uzjundīs patīkamas atmiņas. Meitai, protams, izrāde patika. Diemžēl es nedaudz vīlos, jo biju gaidījusi kaut ko vairāk. Lugas saturs, manuprāt, ir vājš. To mēģina kompensēt ar lielisko aktieru spēli. Tā kā izrādē piedalās tikai 5 cilvēki, kas pārstāv trīs paaudzes, vēlējos vairāk izjust paaudžu atšķirības. Biju iedomājusies, ka izrādes laikā vairāk atklāsies katras personības raksturs un būtiskākie dzīves notikumi. Tā arī palika daži ne līdz galam atklāti un pārrunāti jautājumi.

Drāmas kursi ilga 6-as nedēļas. It kā kursu dalībnieki šajā laikā spēja atbrīvoties un uzvedībā nedaudz mainīties, bet mani nepārliecināja, ka šāda veida kursi spēj cilvēku 6-u nedēļu laikā pilnīgi pārmanīt. Pārāk īss laika periods.

Īsti nesapratu motivāciju, kas vīriešu dzimtes pārstāvjiem lika apmeklēt, manuprāt, īpatnējos kursus. Izbijusī aktrise Terēze vēlējās kļūt par labu aktrisi. Pusaudze Lorena vēlējās iegūt galveno lomu skolas lugā. Bet galdnieks Šulcs? Vai viņu 6-as nedēļas kursos spēja noturēt tikai simpātijas pret Terēzu? Un Mārtijas vīrs? Varēja taču just, ka Džeims uzdevumus pilda nelabprāt, ar piepūli. Iespējams, ka viņš kursus apmeklēja pēc sievas (kursu pedagoģes) lūguma, tāpēc, lai cilvēku skaits būtu lielāks.