Neticamais labirints03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsAtsauksmes

18.nodaļa Mājās

Lietū izmircis galīgi slapjš, sēžu mājās uz mīkstā viesistabas dīvāna un aplūkoju balto Rukruka lādīti. “Jāpameklē tēva darbarīku kastē kāda stieple, un jāpaurbina slēdzene,” tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā pēc atgriešanās no Milzumilža pasaules.

Ceļos augšā, lai dotos uz tēva darbistabu, taču augšstilbā sajūtu tādu kā adatas dūrienu.

- Ai! – ieknukstos un pataustu sāpošo vietu. Biju pavisam piemirsis, ka bikšu kabatā noglabāta Rukruka atsperu astīte. Izņemu no kabatas laukā un momentā atrodu pielietojumu. Ievietoju to slēdzenē. Slēdzene nokrakšķ, un lādīte atveras.

Arī šajā lādītē, tāpat kā iepriekšējās divās, atrodas salocīta papīra lapiņa. Atloku to vaļā cerēdams, ka izlasīšu Rukruka atvadu vēstuli, taču papīra lapiņa no abām pusēm ir pilnīgi balta. Vienīgais, kas tajā slēpjas, – mana pazudusī lata monēta.

- Nesaprotu, kāpēc Rukruks man neko nav uzrakstījis, - klusi pie sevis nosaku.

Caur atvērto istabas logu izspraucas saules stars un iespīd atvērtajā lādītē. Tā nomirgo, un iekšpusē uz vāka, kā uz mobilā tālruņa ekrāna, izgaismojas Rukruka galva.

- Sveiks, Niko! Tā sanāca, ka mēs neatvadījāmies, tāpēc izdarīšu to tagad, kad esi mājās.

- Sveiks, Rukruk! – pārsteigts iesaucos. – Kas noticis ar tavu balsi? Kāpēc tu vairs nerunā stiepto rrr?

- Par to nebrīnies, jo es māku mainīt balsis, - mierina ruksītis. - Bet tagad visu pēc kārtas. Vai ievēroji, ka gandrīz visi, ar kuriem tu sarunājies Milzumilža pasaulē, mīklaini nozuda? Zaļbārdi apņēma gaisā lidojošu zāles stiebru mākonis. Eļļaini pievilka magnēts. Metālnieks tika nozagts. Bet es slidojot nozudu…

- Tā bija, - piekrītu.

- Vai atceries, ko tev stāstīju par Milzumilzi, kad jautāji, kāds viņš izskatās?

- Milzumilzis vienmēr parādās citā izskatā, - pārliecinoši atbildu.

- Uzmanīgi klausies tālāk, - turpina ruksītis. - Gribu atklāt patiesību, lai tu nedomātu, ka Milzumilža pasaulē viss ir tik briesmīgi, kā izskatās. Tas, ka pie visām mīklainajām nozušanām vainojams Milzumilzis, tev tika teikts, lai maldinātu. Patiesībā nevienam pāri netika nodarīts, jo visas lomas no labirinta sākuma līdz pat beigām tēloja viens vienīgs “aktieris”.

-  Vai tu esi Milzumilzis? – neticīgi pajautāju.

- Jā, es esmu Milzumilzis. Es radīju savu pasauli un pats tajā tēloju Zaļbārdi, Eļļaini, Metālnieku, Žagarīgņu, Ugunsrīkli un citus.

- Man grūti tam noticēt … Bet kā tu varēji notēlot Žagarīgņu, ja atradies man blakus ruksīša izskatā?

- Žagarīgņa bija lelle, kas runāja to, ko es domāju, - Rukruks pasmaida. - Vai pamanīji, cik ļoti satraucos, kad tu ar metāla zaru viņam pieskāries? Es baidījos, ka žagaru lelle apgāzīsies, un tu pirms laika atklāsi manu noslēpumu.

- Kas to būtu domājis, ka labākais draugs izrādās melis, - ar skumjām secinu. - Kāpēc tu to darīji?

- Lai tava ikdiena būtu interesantāka, - taisnojas Rukruks. – Tu vienmēr biji tik vientuļš. Māte un tēvs augas dienas aizņemti darbā, tāpēc par savu labāko draugu un laika kavēkli izvēlējies datoru un mobilo telefonu. Man radās doma tevi sapazīstināt ar dažādiem Milzumilža pasaules personāžiem, lai tu saprastu, kas ir draudzība, izpalīdzība, nodevība un, lai tu iemācītos stāties pretī grūtībām. Vai tas man izdevās, spried pats. Bet tagad beigšu runāt. Vēl tikai pateikšu, ka atver vaļā lādīti vienmēr, kad jūties vientuļš un vēlies parunāt. Atā!

Rukruka seja no ekrāna izgaist, un lādīte aizveras ciet.

- Atā, Milzumilzi! – nosaku un kā lielu dārgumu, lādīti  pielieku pie sirds.

 

……

 

Noskrapst atslēga, un atveras ārdurvis. Pēc soļiem atpazīstu, ka dzīvoklī ienākusi mamma.

- Niko! Tā esmu es, -  no gaiteņa atskan balss. - Šodien man darbs beidzās ātrāk.

Dzirdu, kā mamma aiziet uz virtuvi un izkrāmē iepirkumu maisiņu.

– Kā tev šodien gāja? – likdama ledusskapī pārtiku, viņa jautā.

- Lieliskāk nemaz nevar būt! – atbildu, vēl joprojām turēdams lādīti pie sirds.

- Droši vien visu dienu pie datora spēlītes spēlēji, - mamma turpina.

- Neuzminēji, - lepni nosaku. - Es šodien pie datora pat nepiesēdos.

Mamma ir tik pārsteigta, ka pamet kārtošanas darbus virtuvē un ienāk viesistabā.

- Vai tiešām? – viņa netic un ieraudzījusi, ka esmu cauri slapjš, jautā:

- Šodien lietus nemaz nav lijis. Ko tu darīji?

Es pasmaidu un neko neatbildu. Lai tas paliek mans un Milzumilža noslēpums.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).