8.nodaļa Sarkanās durvisPie sarkanajām durvīm karājas sarkana aukla ar apakšējā galā iesietu āķi. Auklas augšējais gals izvērts cauri durvīs iedzītai metāla cilpai un sasiets mezglā. Līdzās auklai ar neakurātiem otas triepieniem uz balta pamata uzrakstīts teksts “Parauj aiz auklas, un durvis atvērsies!”
- Hm! Te laikam dzīvo Sarkangalvītes vecmāmiņa, - pie sevis nosmīkņāju un parauju aiz sarkanās auklas. Nedaudz pagaidu, taču durvis neatveras. Parauju aiz auklas otrreiz - tikai nedaudz stiprāk. Arī šoreiz durvis neatveras. Trešo reizi auklu rauju tik stipri, ka durvīs iedzītā metāla cilpa izlūzt. Tā kā auklas mezglam vairs nav pie kā turēties, aukla nokrīt zemē. Nu tā guļ pie manām kājām kā gredzenā savijusies ugunīgi sarkana čūska. Sagatavoju labo kāju spērienam. Atvēzējos … un … pamanu turpat zemē iedzītu tieši tādu pašu metāla āķi, kāds iesiets auklas vienā galā. “Ko tas varētu nozīmēt?” pats sev jautāju un ātri vien atrodu risinājumu. Sakabinu kopā abus metāla āķus un parauju aiz auklas. Nostrādā mehānisms, un sarkanās durvis atveras. Aiz durvīm atklājas melna caurule. Netālu no ieejas tā veido līkumu, tāpēc nevaru saskatīt caurules dziļumu. Taču tas mani neuztrauc, jo pa līdzīgām caurulēm daudzreiz esmu šļūcis akvaparkā. Iekārtojos sēdus, paņemu klēpī savu bagāžu un, piepalīdzot ar kājām, pastumjos uz priekšu. Lēnām aizslīdu līdz līkumam un tikai tad pamanu, ka caurules turpinājums tumsā nav saskatāms. Apstāties vairs nespēju, jo slīpums ir tik stāvs, ka bez sevišķas piepūles tieku ierauts melnajā caurumā. Es krītu, slīdu, atsitos un atkal krītu, un atkal slīdu. Mana mute spiedz un bļauj, bet galvā grozās viena vienīga doma: “Kad tas ārprāts beigsies?!” Beidzot pamanu vāju gaismiņu. Arī mans slīdēšanas ātrums samazinās, līdz apstājos. Sirds strauji lēkā. Galva griežas. Rokas un kājas dreb. Uz sāniem un dupša sāp uzdauzītie sasitumi. Tas tik bija brauciens! Kad esmu atguvies, aplūkoju pieturvietu. Ar nožēlu secinu, ka joprojām atrodos melnajā caurulē. Tikai šajā vietā tā ir sacaurumota kā veļas mašīnas cilindriskais trumulis, tāpēc vājā gaisma, kas iespīd pateicoties caurumu rakstiem, ļauj man caurulē saskatīt divas ejas. Virs vienas ejas pakārts uzraksts “Ieeja”, bet virs otras - “Izeja”. Kurp lai eju? Pēc nelielas apdomāšanās, eja ar uzrakstu “Ieeja” man šķiet pareizā izvēle. Kāds tam pamatojums? Esmu iegājis pa sarkanajām durvīm, lai kaut kur ieietu, tātad jāiet pa “Ieeju”. Vai tas nav loģiski? Lēnām ierāpoju izvēlētajā ejā. Caurums aiz manis noslēdzas. Es palieku tumsā un sāku slīdēt. Taču šoreiz neslīdu vis lejup, bet kāds neredzams spēks mani ceļ augšup. Pēc dažām sekundēm virs manas galvas atveras vāks, un es tieku izstumts virszemē pie sarkanajām durvīm. - Nolādēts! – skaļi noaurojos, - Tātad tomēr bija jāizvēlas “Izeja”! Nu man atkal viss jāsāk no gala. Otrreiz ielienu melnajā caurulē un drebošu sirdi sāku slīdēt tukšumā… Kad trakais brauciens galā, atkal esmu apstājies pie abām caurules ejām. Šoreiz izvēlos “Izeju”. Līdzko tajā ierāpjos, no caurules atdalās apakšējā daļa, un es, kā milzīga kūka uz apaļas paplātes, piezemējos pagrabam līdzīgā telpā.
Tālāk lasi 3. nodaļu "Ala".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
