Neticamais labirints03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsAtsauksmes

3.nodaļa Ala

Kaut arī telpa atrodas dziļi zem zemes un logu tai nav, tomēr te ir pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt apkārt esošās lietas. Telpas centrā atrodas milzīga metāla vanna ar liesmojošu šķidrumu. Blakus vannai novietota gandrīz tikpat liela slēgta tvertne ar vairākiem cauruļu vijumiem visapkārt. Pa resnāko cauruli, kuras gals beidzas tieši virs vannas, ik pēc noteikta laika uguns liesmām virsū uzlejas jauna šķidruma porcija. Kolīdz tas notiek, degošo liesmu strēles uzšaujas līdz pat alas griestiem, atsitas pret tiem un sadalās sīkās dzirkstelēs. Izskatās, ka tiek šautas svētku petardes.

Pretējo alas stūri aizņem metāla skapis ar divām durvīm, bet to no abām pusēm ieskauj griestos iekārtas dažāda garuma ķēdes, uz kurām pakārti darbarīki un detaļas. To ēnas kustīgajā gaismā uz sienas rada ķēmīgus atspulgus.

Pēkšņi uguns sprakšķoņu pārtrauc klusa balss, kas nāk no kustīgo ēnu puses: - Tas irrr viņš!

Pirmajā mirklī sabīstos. Runātāju neredzu, tomēr pēc gari stieptā “rrr” varu precīzi noteikt, ka tas ir Eļļainis.

- Jā! Tas esmu es! – spītīgi atcērtu, vēl joprojām sēdēdams uz apaļās paplātes. – Kāpēc tu nepagaidīji? Tevis dēļ man nācās pārciest visādus pārbaudījumus!

Atbildes nav, un runātājs nav redzams.

- Kāpēc tu slēpies? – neliekos mierā. - Atbildi taču!

- Es neslēpjos!  Es tikai karrrājos.

Gaismas ņirboņā starp ķēdēs karājošajām detaļām cenšos saskatīt mazo robotu.

- Es tevi neredzu! – kļūstu nepacietīgs.

- Tā varrrētu būt, jo esmu sadalīts pa daļām, - skumīga balss man atbild.

- Kāpēc sadalīts pa daļām? Vai salūzi?

- Milzumilzim nepatika, ka arrr tevi rrrunāju. Viņš mani pievilka arrr magnētu, bet pēc tam izjauca, - Eļļainis žēlojas.

- Nabadziņš, - mani pārņem līdzjūtība, - kā tev palīdzēt?

- Pamēģini salikt no jauna, tikai savādāku, lai Milzumilzis neatpazītu.

Nolecu no paplātes un pietuvojos ķēdēm. Tajās karājas uzgriežņu virtenes, knaibles, zāģi, urbji, šķēres, naži, dažādu izmēru zobrati, stieples, vadi, krāni un tukši krāsu bunduļi. Nu nemaz nav sliktāk, kā pie tēva vecajā garāžā. Uzmanīgi pārskatu katru ķēdes posmu. Tās ķēdes, kurām pieskaros, sakustas. Alu pārņem metāliska skaņa, jo kustīgajās ķēdēs karājošie priekšmeti viens ar otru sasitas.

Beidzot uz vistālākās ķēdes pamanu pakārto robota galvu.

- Tas esi tu, Eļļaini? – vēlos pārliecināties.

- Tā varrrētu teikt, - skumīgi atbild robota galva.

Viņam runājot, vairs neiedegas acu spuldzītes, un arī smieklīgais snuķa deguns kaut kur pazudis.

Noņemu robota galvu no ķēžu pakaramā un sāku meklēt citas noderīgas detaļas. Atrodu metāla kannu, četrus ritentiņus, atsperi, zobratu ar diviem caurumiem un divus lielus uzgriežņus. Tā kā bieži esmu uzturējies tēva garāžā metinot, jaucot un skrūvējot kopā dažādas mašīnas detaļas, man nekādas grūtības nesagādā Eļļaiņa atjaunošana.

Pie metāla kannas dibena piemetinu atsperi, bet pie kannas vāka – robota galvu.

- Nu tev ir ķermenis ar asti un galvu, – stāstu pusgatavajam robotam.

- Kas es būšu?

- Neesi ziņkārīgs. Drīz uzzināsi, - atbildu un turpinu darboties.

Kannas sānā izurbju četrus caurumus un tajos ieskrūvēju ritentiņus.

- Tās būs tavas mazās, bet veiklās kājiņas, - skaidroju tālāk.

Galvas augšpusē ieskrūvēju divus lielus uzgriežņus.

- Tās būs ausis.

Deguna vietā piemetinu zobratu ar diviem caurumiņiem.

- Un tas būs šņukurs.

Ar lepnumu aplūkoju savu meistardarbu. Klusībā nodomāju: ”Ir nu gan sanākušas ekstrēmas pārvērtības – no darba robota par ruksīša robotu”. Tad jaundarinājumu piestumju pie metāliskās tvertnes paspoguļoties.

- Vai būs labi? – jautāju.

Tvertnes cilindriskā spoguļvirsma izkropļo attēlu, un ruksītis izskatās daudz uzblīdušāks un šķībāks, taču tas viņu neuztrauc.

- Rrr-uk! Rrr-uk! – priecīgi ierukšķas bijušais Eļļainis un pakustina atsperes astīti.

- Tev labi sanāk rukšķēšana. Nosaukšu tevi par Rukruku. Vai patiks?

- Jā! Rrr-uk! Rrr-uk!

- Vai tagad tu mani varētu aizvest pie Metālnieka? Vēlos viņam pajautāt par Milzumilzi.

- Tepat jau Metālnieka ala irrr, tikai saimnieka uz vietas nav, - Rukruks nopūšas, - Milzumilzis viņu sagūstīja un abi uz Ugunsrrrīkles aizlidoja prom.

- Uz kurieni? – vēlos izdibināt.

- Nezinu, - Rukruks nopūšas, un gar viņa acu spuldzītēm notek daži eļļas pilieni.

- Kas ir Ugunsrīkle? – nerimstos.

- Rrr-uk! Rrr-uk! Ugunsrrrīkle ir pēdējais Milzumilža pasūtījums. Tas lido, peld un pārrrvietojas pa zemi.

- Kāpēc Milzumilzim vajadzīgs tāds monstrs? – neizpratnē jautāju.

- Jo lielāks spēks, jo lielāka varrra. Tādā veidā viņš varrr pakļaut visu mūsu pasauli.

- Mums abiem noteikti jāatbrīvo Milzumilža gūstekņi. Tev jāatrod Metālnieks, bet man – Zaļbārdis.

Rukruks piekrītoši pamāj un pieripo pie metāla divdurvju skapja.

- Kurp tu brauc? – jautāju.

- Uz slepeno izeju, kas parrredzēta īpašiem gadījumiem, - atbild ruksītis un četras reizes piesit pie metāla durvīm. – Šo izeju izmantošu pirrrmo rrreizi, tāpēc nezinu, kurrr nonāksim.

Abas durvis čīkstēdamas atveras, un no skapja izbirst paprāva atkritumu kaudze.

- Izskatās, ka te ir nederīgo lietu glabātuve, - secinu.

- Tas irrr maskēšanās nolūkos, - atbild ruksītis un ar šņukuru no ieejas nošķūrē atkritumus.

Kad ceļš atbrīvots, iekāpjam šaurajā skapī. Uz sienas izceļas divas baltas pogas ar melnām bultām. Uz vienas pogas bulta vērsta lejup, bet uz otras – augšup.

Robots ar astīti uzsit pa to pogu, kuras bulta tiecas augšup. Skapja durvis aizveras, un mēs abi paliekam pilnīgā tumsā. 

 

Tālāk lasi 15. nodaļu "Koks".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).