Neticamais labirints03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsAtsauksmes

25.nodaļa Zilās durvis

Aiz zilajām durvīm redzama cirsma. Par bijušo koku audzi liecina vien pāri palikušie dažāda izmēra celmi. Tie spraucas no zemes kā durstīgas eža adatas, bet zarainās saknes tā vien aicina paklupt.

“Te varētu atpūsties un ieturēt maltīti,” klusībā nodomāju un izvēlos pašu tuvāko un lielāko celmu. Tā raupjā stumbra daļa ir apaugusi ar ķērpjiem un atgādina nosirmojušu večuku.

Līdzās celmam zemē iespraužu metāla zaru, bet pats apsēžos uz celma. Taču līdzko esmu iekārtojies, celms sakustas, un tā milzīgās saknes kā astoņkāja taustekļi apvijas man visapkārt. Tās apņem mani tik cieši, ka nevaru pakustēties. Es jūtos kā slazdā.

- Laid mani vaļā! – kliedzu, mēģinādams atbrīvoties no spēcīgo sakņu važām.

- Nē! - strupi atbild vecais celms, turpinādams mani cieši turēt.

- Khe! Khe! Man grūti elpot, - klepodams mēģinu iežēlināt celmu.

Celms manī neklausās. Viņš sāk gāzelēties no vienas puses uz otru, līdz atbrīvo no zemes visas savas saknes un kā zirneklis ar medījumu dodas pāri cirsmai, nesdams mani arvien tālāk no zilajām durvīm.

- Kurp tu mani nes? – izbijies vaicāju.

- Uz savu midzeni.

- Negribu uz tavu midzeni. Mani gaida mājās! – bļauju, cik spēka.

Saprotu, ka ar runāšanu un lūgšanos neko nepanākšu. “Man kaut kas jāizdomā. Tikai kas? Metāla zars, ar kuru varētu kārtīgi noslānīt veco celmu, palicis iesprausts zemē. Pie rokas ir tikai groziņš? Ar to jau nekādu varoņdarbu nevar paveikt, - saplīsīs pie pirmā sitiena. Āāā! Bet groziņā ir hamelionzāle. Varbūt tā var palīdzēt?” domāju.

- Vai tu gribi ēst? – viltīgi uzsāku savu atbrīvošanās plānu.

Celms nav gaidījis tādu jautājumu, tāpēc apmulst un samazina ātrumu.

- Varu piedāvāt iestiprināties! – turpinu.

Celms sāk kustēties vēl lēnāk, līdz apstājas un atlaiž vaļīgāk sakņu vijumus. Es vairs nejūtu pretspēku.

- Dod šurp! – celms pavēloši nokomandē un gredzenā saritinātu saknes galu piegrūž man pie paša deguna.

No groziņa izvelku pāris zāles stiebrus un pasniedzu pretīgajam tausteklim. Tas vairākas reizes apvijas ap ēsmu un strauji paslīd zem celma.

Pie sevis domās lūdzos, kaut hamelionzāle man palīdzētu un iedotu celmam indīgu ēdienu. Tas būtu mans vienīgais glābiņš.

No celma apakšas dzirdamas čāpstinošas skaņas. Kad tās beidzas, iestājas klusums, kuru pēc mirkļa pārtrauc šķavas.

- Pči! – celms šķauda, - Ko, pči, tu, pči, man, pči, iedevi?

- Hamelionzāli,- nevainīgi nosaku.

- No, pči, tavas, pči, zāles, pči, man, pči, sākas, pči, alerģija, - celms caur šķavām izdveš.

Pie katra šķaudiena visi sakņu taustekļi no manis atlec, atsitas pret zemi un ar jaunu sparu atgriežas, lai sāpīgi iesprostotu. Nogaidu kārtējo šķavu un izmantoju brīvībā esošo mirkli. Aši noraušos no celma un klupdams, krizdams skrienu uz zilo durvju pusi. Virzienu nosaku nekļūdīgi, jo tālumā kā vientuļa karoga masts virs celmu adatām paceļas mans zemē iespraustais metāla zars. Garām skrienot to sagrābju labajā rokā un paceļu virs sevis gaisā. Jūtos kā šķēpmetējs pirms izšķirošā starta.

Pie zilajām durvīm apstājos un atskatos. Celms vēl joprojām mokās ar šķavu lēkmi un, acīmredzot, vēl nav pamanījis manu prombūtni.

- Paldies, Zaļbārdi! Tava zāle mani izglāba! – klusi nočukstu un aiz sevis aizveru zilās durvis.

Esmu atkal nonācis pie akmens mūra.

 

Ja izvēlies zaļās durvis, lasi 2. nodaļu "Zaļās durvis".

Ja izvēlies sarkanās durvis, lasi 8. nodaļu "Sarkanās durvis".

Ja izvēlies dzeltenās durvis, lasi 22. nodaļu "Dzeltenās durvis".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).