Neticamais labirints03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsAtsauksmes

5.nodaļa Purvs

Purvs nav tā patīkamākā vieta, uz kurieni varētu doties, tomēr izvēlos taku pa kreisi. Daudzās pasakās lasīts, ka virziens, kas sākumā šķitis bezcerīgs, galveno personāžu aizvedis uz mājām. Kāpēc tā nevarētu notikt arī ar mani?

Eju, eju, bet purva kā nav, tā nav. Taka vijas cauri mežam, kurā aug tādi paši koki un krūmi kā pie mums – Cilvēku pasaulē. Šī līdzība uzdzen skumjas. Cik es būtu laimīgs, ja, izejot cauri mežam, nokļūtu mājās.

Esmu tā aizdomājies, ka uz takas nepamanu lapu ērkuli ar melnu augli apelsīna lielumā. Pēdējā brīdī atrauju kāju, lai neuzkāptu virsū, tomēr botas purngals sakustina iegarenās auga lapas. Melnais auglis piepūšas divtik lielāks un ar paukšķi no sevis izšauj dūmu mutuli. Tas notiek tik strauji, ka nepaspēju izvairīties. Dūmi apvijas ap manu galvu un iegraužas acīs. Asaru plūsma aizmiglo skatienu. Ar pievērtām acīm nostāvu apmēram minūti, līdz nepatīkamā graušana mitējas.

Kad acis atveru, apkārtne mainījusies. Kaut arī visu laiku esmu stāvējis uz vietas, vairs neatrodos mežā, bet uz nelielas saliņas purva vidū. Visapkārt brūna purva rāva, mikli sūnu puduri un vāji izstīdzējuši pundurkociņi. Vienīgais, kas nav mainījies - meža smarža. Tas man šajā pārvērtībā šķiet savādi.

Nepatīkamas trīsas pārņem ķermeni un iekšējā balss nemitīgi atkārto: “Man bail!” Vēlreiz aizveru acis cerībā, ka purvs izgaisīs. Taču nenotiek, kā vēlētos. Purvs stāv kā stāvējis.

- Opsā! Opsā! Oki Doki! – aiz muguras izdzirdu dziedošu balsi.

Pa purvu, knapi aizskarot ūdens virsmu un aiz sevis atstājot vien nelielus vilnīšus, traucas rakstainiem spieķiem rotāts ratu ritenis.

- Olallā! – ritenis uzsauc un nobremzē pie manām kājām.

- Olallā! – atbildu domādams, ka tas ir šejieniešu “labdienas” vēlējums.

- Oi! Mans vārds ir Olallā, - ritenis iesmejas.

- Bet mans – Niko, - es pasmaidu.

- Okey! - ritenis palecas un gaisā apmet kūleni. - Esam sapazinušies.

- Kā tu vari braukt pa purvu un neiegrimt? – jautāju.

- Olē! Olā! - ritenis lepni atbild un apbrauc man apkārt. - Tas ir tik vienkārši, jo te nekāda purva nav.

- Kā nav? – nesaprotu.

- Op! - ritenis sāk griezties ap savu asi. - Purvu redz tikai tie, kas baidās.

- Vai tiešām? – pārjautāju.

- Olē! -  ritenis turpina ripināties un griezties. - Ja baidīsies, tu nogrimsi purvā, bet, ja pārvarēsi savas bailes, nokļūsi pie Milzumilža.

Pieveru acis un, domādams par savām mājām, mēģinu apslāpēt bailes. Nedaudz nomierinos un, atverot acis, sev par pārsteigumu ieraugu mežu. Taču prieks ir īss, jo pēc mirkļa mežs ietinas necaurredzamā dūmu mākonī. Kad dūmi izklīst, atkal sev visapkārt ieraugu purvu. Jūtos kā televizors, kas nepiemērotā brīdī ticis pārslēgts uz citu kanālu.

- Ppp! - bezcerīgi nopūšos. - Man nekas nesanāk.

- Opsā! – ritenis ieripojas, palecas un pārlido pāri manai galvai. - Okey! Palīdzēšu tev nokļūt atpakaļ līdz krustcelēm.

- Kāpēc līdz krustcelēm nevis līdz Milzumilzim?

- Oh! Oh! Oh! – ritenis lēkā uz vietas. - Tāpēc, ka līdz Milzumilzim tiek tikai bezbailīgais.

- Labi! Aizved mani līdz krustcelēm, - samierinos ar to pašu.

- Opsā! Opsā! Oki Doki! – ritenis sāk skandināt pazīstamo dziesmu. - Seko man!

Mezdams līkumus pa sūnu puduriem, ratu ritenis uzņem ātrumu. Aizelsies skrienu tam nopakaļ, precīzi kāpdams virsū miklajās sūnās atstātajai nospiedumu sliedei. Nekādā gadījumā nedrīkstu atpalikt, jo purva ūdens, man skādēdams, dažu sekunžu laikā sliedi izdzēš. Jūtos kā virves dejotājs cirka arēnā, kuram pat mazākā neprecizitāte var beigties ar liktenīgu kritienu. Kas zina, ja pasperšu neveiklu soli uz vienu vai otru pusi, varbūt uz mūžīgiem laikiem iestigšu purva dūksnājā?

Beidzot nonāku uz sauszemes un aizelsies iekrītu mīkstajās sūnās.

- Olallā! – ritenis iesaucas un apsviežas riņķī.

- Olallā! – es bezspēkā atkārtoju un pasmaidu.

Ritenis vēl dažas reizes apbrauc man apkārt un palecas. Tad, šļakatām šķīstot uz visām pusēm, ielec purva dūksnājā un nogrimst.

- Opsā! Opsā! Oki Doki! – dzirdu pavisam pieklusinātu balsi.

Dažas minūtes guļu sūnās un izbaudu mieru. Šķiet, ka līdz ar spēka pieplūdumu, no maniem pleciem noveļas baiļu smagums. No līdzās guļošā Zaļbārža groziņa izķeksēju zāļu saujiņu. Dīvaini, bet sulīgā zāle ar apelsīna garšu dod patīkamu svaigumu manai izkaltušajai mutei. Nu esmu gatavs turpināt ceļu. Pieceļos un raitiem soļiem dodos pa taku līdz laukakmenim ar izkalto uzrakstu:

“Ja iesi pa labi – priekšā būs strauts.

 Ja iesi taisni – priekšā būs upe.

 Ja iesi pa kreisi – priekšā būs purvs.”

 

Ja izvēlies iet taisni, lasi 13. nodaļu "Upe".

Ja izvēlies iet pa labi, lasi 26. nodaļu "Strauts".

Ja izvēlies atgriezties pļavā, lasi 28. nodaļu "Atkal pļava".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).