Neticamais labirints03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATASGarstāstsAtsauksmes

22.nodaļa Dzeltenās durvis

Dzeltenā krāsa ir saules krāsa, tāpēc man šķiet, ka dzeltenās durvis izstaro siltumu. Lai par to pārliecinātos, ar pirkstu galiem viegli pieskaros. Durvis atveras, un es pārkāpju pāri dzeltenajam slieksnim.

Spirgts vējš iepūš sejā smiltis un sakutina degunu. Aiz pārsteiguma aizraujas elpa, jo tikai dažu soļu attālumā plešas jūra.

Noauju botas un basām kājām iebrienu piekrastes smiltīs. Saulē sakarsušie smilšu graudiņi slīd starp kāju pirkstiem un atstāj liedagā pēdu nospiedumus.

Klusums, viļņu šļakatas un svaigais gaiss mani nomierina. Smiltīs nolieku Zaļbārža groziņu un metāla zaru. Atguļos tiem līdzās un labsajūtā aizveru acis.

Taču mana atpūta nav ilga, jo pēc dažām minūtēm sāk pastiprināties vējš. Vienā mirklī kā sanošs bišu spiets, visas piekrastes smiltis paceļas gaisā un ietin mani necaurredzamā mākonī. Aizturu elpu, aizveru acis un pavēršu seju pret zemi. Smiltis plūst pāri manam augumam un iepinas matos. Tās gulstas virsū, līdz jūtu, ka kļūst jau par smagu. Man sāk trūkt elpa. Pēdējiem spēkiem nopurinu smiltis un atveru acis.

Un tad notiek kaut kas dīvains. Visas smiltis paceļas gaisā un izgaist debesīs. Atskārstu, ka guļu uz milzīga spoguļa, kas atstaro pārsteigta puiša atspulgu. Tas esmu es.

Bet dīvainības nerimstas, jo savādi sāk uzvesties jūra. Netālu no krasta parādās atvara virpulis, kas gluži kā kanalizācijas lūka strauji iesūc ūdeni. Jūra kļūst arvien mazāka un mazāka. Vispirms tā pārtop par ezeru, tad – par dīķi, tad – par peļķi, bet visbeidzot – par tukšumu.

Pieceļos, lai izietu pa durvīm laukā, taču durvju vairs nav. Viscaur tikai spoguļi. Mani neskaitāmie atspulgi redzami augšā, apakšā, pa labi, pa kreisi, priekšā un aizmugurē. Sajūta tāda, it kā es atrastos slēgtā kastē. Esmu samulsis. Kāds mani atkal izjoko.

Paķeru metāla zaru un no visa spēka bliežu pa spoguļoto virsmu. Pēc spalgas šķindoņas visapkārt sabirst asas lauskas. Labi, ka tās nav skārušas manas basās kājas. Steidzīgi uzaunu botas, paķeru groziņu un ieskrienoties lecu pāri lausku kaudzei.

Kad pēc lēciena esmu piezemējies, atskatos. Kas tad tas? Lausku kaudze izgaisusi, bet tās vietā slejas akmens siena ar četrām durvīm. Atviegloti nopūšos, jo esmu necerēti veiksmīgi ticis laukā pa  dzeltenajām durvīm.

 

Ja izvēlies zaļās durvis, lasi 2. nodaļu "Zaļās durvis".

Ja izvēlies sarkanās durvis, lasi 8. nodaļu "Sarkanās durvis".

Ja izvēlies zilās durvis, lasi 25. nodaļu "Zilās durvis".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).