Vecums: 7 - 12 gadi  

 

Otrais labākais

Ir pagājušas tikai dažas dienas pirmajā klasē.

Roberts mammai stāsta:

- Vislabāk klasē mācās Oskars, bet pēc tam es.

Mamma jautā:

- Kā tu to zini?

Roberts atbild:

- Oskaru skolotāja ne reizi nav sarājusi.

Pieci lati

Roberts pirmo reizi apmeklēs solo dziedāšanas nodarbību. Mamma viņu pamāca, lai dzied kārtīgi, jo privātstunda ir dārga - tā ilgst 30 minūtes un maksā 5 latus.

Roberts dziļdomīgi:

- Tad jau redzēs, ko tik īpašu māca par pieciem latiem!

 

Zoba raušana

Robertam kustējās viens no priekšzobiem. Tas bija izgāzies galīgi šķībs un turējās tikai pie viena sāna. Roberts apsēja diega cilpu ap zobu un rāva, rāva ... Taču baidīdamies no sāpēm, to nedarīja pietiekami stipri.

Kad zoba raušana bija ilgusi jau vairāk kā stundu, tētim beidzot apnika. Viņš izteica Robertam piedāvājumu:

- Ja tu zobu izrausi desmit minūšu laikā, varēsi vienu stundu spēlēt datorspēli.

To tik vajadzēja. Roberts iekļāvās laikā un tika pie kārotās spēles.

 

 

Klavieru skaņotājs

Mājās pirmo reizi tiek gaidīts klavieru skaņotājs.

Roberts kļūst nepacietīgs un jautā:

- Kad reiz nāks tas klavieru dakteris?

 

Garā dziesma

Jau apmēram desmit minūtes skaņotājs skaņo klavieres, pakāpeniski ar dažādiem akordiem kāpjot no zemākiem līdz augstākiem reģistriem.

Robertam apnicis, un viņš mammai čukst:

- Gara gan tā dziesma!

 

Drauga uzticēšana

Roberts vakarā ielien gultā pie mammas. Līdzi paņemtas divas rotaļlietas: sunītis - sev, bet lācītis - mammai. Dodot mammai lācīti, Roberts piekodina:

- Vari ar to pagulēt. Tikai nekošļā!

Suņa Boba Lācītis Pimbolī

 

Makšķernieks

Pēdējā laikā Robertam bieži zvana tēvocis. Ikreiz viņš jautā par makšķerēšanu. Robertam apnikuši šie zvani, tāpēc šoreiz viņš atkratoties atbild:

- Tik bieži vairs nezvani, jo upes aizsalušas un zivis vairs neķeras!

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Iespējams, ka kādam šie jociņi nemaz nešķitīs smieklīgi. Drīzāk tie atspoguļo bērna uztveri un darbību ikdienas situācijās, kas mums – pieaugušajiem no sava skatupunkta šķiet amizanti un ar asprātības piegaršu.

Jokošanās vecums abiem maniem bērniem bijis dažāds. Ja fizioloģiski meitenes attīstās ātrāk par zēniem, tad mana meita sāka runāt un līdz ar to arī jokoties ātrāk par savu brāli. Un tā kā meita ir paklausīgāka un kārtīgāka, tad viņa amizantās situācijās iekūlās retāk nekā brālis. Pēdējo meitas joku pierakstīju, kad viņa bija piecus gadus veca, taču dēls ar savām asprātībām un blēņām mani pārsteidza līdz pat 12 gadu vecumam. Mazliet nožēloju, ka pierakstus kladēs par bērnu izdarībām veicu diezgan neregulāri. Dēla kladē ir pat gadu garš ierakstu pārtraukums.

Mājas lapā ievietotos Roberta jociņus sadalīju divās daļās: pirmskolas (2-6 gadi) un skolas (7-12 gadi). Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2013. gada decembra līdz 2014. gada janvārim.

Pats pirmais dēla joks, kam dots nosaukums „Pļaujmašīna”, izskanēja viņa divu gadu jubilejā. Iepriekš gan jāpiemin, ka Roberts bērnībā bija īstens pļaujmašīnu fans. Nevar nemaz izskaitīt, cik daudz laimes mirkļus viņš ir pavadījis pie loga vai uz balkona vērojot, kā zāles pļāvēji ar dažādu veidu pļaujmašīnām un pat traktoriņiem frizē dzīvojamo māju pagalmu zālāju. No tā vien var secināt, kāpēc pļautnieks (zāles pļāvējs) bērnībā bija viena no Roberta sapņu profesijām.

Bez tā, ka Roberts centies ar zaļu guašas krāsu nokrāsot savu skeitu („Zaļais skrituļdēlis”), viņam patiešām piemīt „zaļie pirkstiņi”. Paslepus puķpoda zemē iestūķētās mandarīna sēklas tagad izaugušas par diviem palieliem mandarīnkokiem, kuru stumbru diametrs mērāms jau apmēram trijos centimetros. Tieši tāpat no paslepus puķpodā ieliktām sēklām, līdzās mandarīnkokiem gadu gaitā vietu atraduši vairāki ozoliņi, zirnis un pat tomāts, par kura audzēšanu aprakstīts šajā sadaļā („Zaļie pirkstiņi”).

Roberta jociņu kladē atradu ierakstu par īpatnējo viesnīcu, kas vienu ziemu bija izkārtojusies uz darbistabas palodzes. Togad kartona kastītēs pārziemoja divi tauriņi un divas bites („Četrvietīgā viesnīca”). Vēlāk atcerējos vēl vienu iemītnieku, kas ir dzīvojis mūsu dzīvokļa tualetē apmēram sešus mēnešus. Bērni kurpju kastei vāka vietā virsū uzlīmēja plēvi, bet kastē ievietoja turpat tualetē noķerto zirnekli. Mūsu „mājdzīvnieks”, kā mēs to saucām, ziemas mēnešos tika apgādāts ar ēdamo - virtuvē noķertajām mušiņām. Bija interesanti pavērot, kā zirneklis pa kasti izvijis savus pinumus, un kā tas apietas ar savu laupījumu. Zirneklis mušiņas ietina tādā kā pinekļu kūniņā. Bija reizes, kad par „mājdzīvnieka” barošanu aizmirsām pat vairākas nedēļas. Domājām, ka zirneklis būs beigts, bet nekā. Ar visu to, šķiet, ka zirneklis pa ziemu bija pat nedaudz paaudzies. Pavasarī „mājdzīvnieks” svinīgi tika izlaists brīvā dabā.

Apmēram deviņu gadu vecumā Roberts mammai gatavoja brokastis. Bļodiņā tika sabērtas kukurūzas pārslas, svaiga burkāna šķēlītes un šķiņķa gabaliņi. Pienu klāt neriskēju liet, bet visu apēdu, tēlodama, ka garšo, jo nedrīkstēja taču izbrāķēt dēla pirmo kulinārijas brīnumu.

Vēl uzrakstīšu dažus Roberta interesantākos vārdiņus ar „tulkojumiem”.

Krabu – pagrabs.

Traka ka – traktors ar kausu.

Bauka – balkons.

Gēbu – dzēšgumija.

Dabuka gampi – dabūju gaismu.

Umagini – uzmanīgi.

Sjusjukūzja – kukurūza.

Kandarābols – granātābols.

Periālā līme – PVA līme.

Cirkisti – cirka aktieri.

Snieggalvīte.

Ābola sekstīte ar pekstīti.