Zaļais skrituļdēlis

Kamēr mamma līdz Mūzikas skolai ar mašīnu veda māsu (piecu minūšu brauciens), Roberts paspēja divas reizes piezvanīt. Pirmajā reizē mamma tika informēta, ka dēla iemīļotais skrituļdēlis pamatīgi apdauzīts un zīmējums tā apakšpusē krietni padilis. Otrajā reizē Roberts jautāja, vai skrituļdēli var nokrāsot ar guašas krāsām. Mamma teica, ka nevar, jo guašas krāsas saskarē ar ūdeni notecēs un sasmērēs gan skeitu, gan drēbes.

Pēc Roberta otrā zvana līdz mājām mamma atbrauca apmēram divās - trijās minūtēs. Ieejot dzīvoklī, viņai tiešā nozīmē mute palika vaļā. Roberts tupēja uz vannas istabas grīdas. Līdzās viņam atradās atvērts zaļās guašas krāsas trauciņš. Ar vislielāko otu, kādu vien mājās varēja atrast, puika krāsoja vannā ielikto skeitu. Tieši tajā mirklī, kad ieradās mamma, darbs gāja uz beigām -  tika nokrāsoti plastmasas ritentiņi un skrūves. Lieki piebilst, kāda izskatījās vanna.

 

Komandas nosaukums

Pirms piedalīšanās ZZ čempionātā, Roberta klasesbiedri kopējā sapulcē vienojās par komandas nosaukumu – SUPERĻUX D.  Vientuļais burts D apzīmē klases burtu, bet vārdam superļux (superļuks), domāju, ka paskaidrojums nav nepieciešams.

Kā jau vienmēr tas dzīvē gadās, krekliņi tika pasūtīti pēdējā brīdī. Vai nu skolotāja kļūdījās, nosūtot pa e-pastu komandas nosaukumu, vai arī apdrukas firma kļūdījās, bet tika pazaudēts burts „U”. Čempionātā nācās piedalīties ar nedaudz savādāku komandas nosaukumu – SPERĻUX D.

Mamma, ieraugot šo kreklu Roberta mugurā, nosauca viņu par mazo sperļuku. Domādams tādu foršu nosaukumu nekad neizdomāsi.

Nākamajā dienā pēc piedalīšanās čempionātā, firma visiem Roberta klasesbiedriem uzdāvināja jaunu kreklu ar pareizu nosaukumu. Sperļuka kreklu ar lielāko prieku konfiscēja māsa.

 

Viltīgā sēņošana

22. oktobris – pirmā rudens brīvlaika diena. Apmācies, koki puskaili, gaiss rudenīgs, temperatūra tikai dažus grādus virs nulles. Vārdu sakot - ārā laiks draņķīgs, taču bērni kaut kā ar viltu jāizvilina pastaigāties pa svaigu gaisu. Tikai kā?

Mammai prātā iešāvās laba doma. Viņa ieteica doties uz mežu sēņot. Pašai klusībā šī doma likās absurda, jo sēnes sen vairs tādā aukstumā neaug. Arī bērni, piedodiet, nebija vakarējie. Uz mežu sēņot atteicās iet. Tad mamma piedāvāja nosacījumu, tas ir, par katru atrasto sēni piešķirt punktus:

gailene – 1 punkts;

sviesta beka – 2 punkti;        

bērzu beka – 3 punkti;

baravika – 4 punkti;

apšu beka - 5 punkti.

Tiklīdz tiek savākti 10 punkti, tā 30 minūtes var spēlēt datorspēli Diablo.

Tā jau bija cita runāšana.

Ja no sākuma bērni uz mežu nevēlējās iet, tad vēlāk viņus bija grūti no meža dabūt laukā, jo abi aizgūtnēm meklēja sēnes, lai tikai iegūtu 10 punktus.

Roberts nepieciešamos punktus savāca ar gailenēm, bet māsa, kā par brīnumu, atrada pat vienu bērzu beku. Vakarā abus sagaidīja garšīga mērce un interesanta datorspēle.

Līdzīgi absurds sēņošanas gadījums notika arī jūlijā. Tajā dienā bija pāri trīsdesmit grādiem liela svelme, un lietus nebija lijis jau vismaz nedēļu. Vienīgais veids, kā Robertu varējām dabūt laukā no mājām, piedāvājot aiziet uz mežu pasēņot (protams, ka mamma ar tēti pie sevis ķiķināja). Un ticiet vai nē, bet gailenes salasījām tik daudz, ka pietika gardai mērcei.

gailene - 1 p. sviesta beka - 2 p.

 

bērzu beka - 3 p. baravika - 4 p.

 

apšu beka - 5 p.

 

 

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Iespējams, ka kādam šie jociņi nemaz nešķitīs smieklīgi. Drīzāk tie atspoguļo bērna uztveri un darbību ikdienas situācijās, kas mums – pieaugušajiem no sava skatupunkta šķiet amizanti un ar asprātības piegaršu.

Jokošanās vecums abiem maniem bērniem bijis dažāds. Ja fizioloģiski meitenes attīstās ātrāk par zēniem, tad mana meita sāka runāt un līdz ar to arī jokoties ātrāk par savu brāli. Un tā kā meita ir paklausīgāka un kārtīgāka, tad viņa amizantās situācijās iekūlās retāk nekā brālis. Pēdējo meitas joku pierakstīju, kad viņa bija piecus gadus veca, taču dēls ar savām asprātībām un blēņām mani pārsteidza līdz pat 12 gadu vecumam. Mazliet nožēloju, ka pierakstus kladēs par bērnu izdarībām veicu diezgan neregulāri. Dēla kladē ir pat gadu garš ierakstu pārtraukums.

Mājas lapā ievietotos Roberta jociņus sadalīju divās daļās: pirmskolas (2-6 gadi) un skolas (7-12 gadi). Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2013. gada decembra līdz 2014. gada janvārim.

Pats pirmais dēla joks, kam dots nosaukums „Pļaujmašīna”, izskanēja viņa divu gadu jubilejā. Iepriekš gan jāpiemin, ka Roberts bērnībā bija īstens pļaujmašīnu fans. Nevar nemaz izskaitīt, cik daudz laimes mirkļus viņš ir pavadījis pie loga vai uz balkona vērojot, kā zāles pļāvēji ar dažādu veidu pļaujmašīnām un pat traktoriņiem frizē dzīvojamo māju pagalmu zālāju. No tā vien var secināt, kāpēc pļautnieks (zāles pļāvējs) bērnībā bija viena no Roberta sapņu profesijām.

Bez tā, ka Roberts centies ar zaļu guašas krāsu nokrāsot savu skeitu („Zaļais skrituļdēlis”), viņam patiešām piemīt „zaļie pirkstiņi”. Paslepus puķpoda zemē iestūķētās mandarīna sēklas tagad izaugušas par diviem palieliem mandarīnkokiem, kuru stumbru diametrs mērāms jau apmēram trijos centimetros. Tieši tāpat no paslepus puķpodā ieliktām sēklām, līdzās mandarīnkokiem gadu gaitā vietu atraduši vairāki ozoliņi, zirnis un pat tomāts, par kura audzēšanu aprakstīts šajā sadaļā („Zaļie pirkstiņi”).

Roberta jociņu kladē atradu ierakstu par īpatnējo viesnīcu, kas vienu ziemu bija izkārtojusies uz darbistabas palodzes. Togad kartona kastītēs pārziemoja divi tauriņi un divas bites („Četrvietīgā viesnīca”). Vēlāk atcerējos vēl vienu iemītnieku, kas ir dzīvojis mūsu dzīvokļa tualetē apmēram sešus mēnešus. Bērni kurpju kastei vāka vietā virsū uzlīmēja plēvi, bet kastē ievietoja turpat tualetē noķerto zirnekli. Mūsu „mājdzīvnieks”, kā mēs to saucām, ziemas mēnešos tika apgādāts ar ēdamo - virtuvē noķertajām mušiņām. Bija interesanti pavērot, kā zirneklis pa kasti izvijis savus pinumus, un kā tas apietas ar savu laupījumu. Zirneklis mušiņas ietina tādā kā pinekļu kūniņā. Bija reizes, kad par „mājdzīvnieka” barošanu aizmirsām pat vairākas nedēļas. Domājām, ka zirneklis būs beigts, bet nekā. Ar visu to, šķiet, ka zirneklis pa ziemu bija pat nedaudz paaudzies. Pavasarī „mājdzīvnieks” svinīgi tika izlaists brīvā dabā.

Apmēram deviņu gadu vecumā Roberts mammai gatavoja brokastis. Bļodiņā tika sabērtas kukurūzas pārslas, svaiga burkāna šķēlītes un šķiņķa gabaliņi. Pienu klāt neriskēju liet, bet visu apēdu, tēlodama, ka garšo, jo nedrīkstēja taču izbrāķēt dēla pirmo kulinārijas brīnumu.

Vēl uzrakstīšu dažus Roberta interesantākos vārdiņus ar „tulkojumiem”.

Krabu – pagrabs.

Traka ka – traktors ar kausu.

Bauka – balkons.

Gēbu – dzēšgumija.

Dabuka gampi – dabūju gaismu.

Umagini – uzmanīgi.

Sjusjukūzja – kukurūza.

Kandarābols – granātābols.

Periālā līme – PVA līme.

Cirkisti – cirka aktieri.

Snieggalvīte.

Ābola sekstīte ar pekstīti.