Četrvietīgā viesnīca (šausmenīte)

Novembra sākumā kāpņutelpā pie bēniņu loga Roberts pamanīja raibu taureni un atnesa to uz mājām. Taurenis jutās iztraucēts no ziemas miega un plivināja spārnus, bet lidot gan nelidoja. Kad tika uzlikts uz mandarīnkoka zara, zvāļojās un krita no tā nost. Labi jutās tikai pie vēsās loga rūts. Mamma sabijās, ka pa nakti taurenim pie loga piesals kājas, tāpēc izgatavoja mazu kartona kastīti – mājiņu un novietoja to uz palodzes.

Decembra sākumā blakus raibajam taurenim, kurš savā kastītē gulēja nokritis aukšpēdus, mājvietu atrada kaimiņi – divas bites. Tās Roberts pamanīja rāpojam pa ceļu pie Mūzikas skolas. Droši vien ziemas miega iztraucētas, bites bija izlidojušas no tuvējo māju stropa. Lai miegainie zuzinātāji nesadzeltu, Roberts bites ielika tējas kastītē, bet kā barību klāt piebēra cukuru. Ik pa laikam viņš kastīti no palodzes pacēla, pakratīja un pielika pie auss. Bet tā kā sacukurotās bites vairs nezuzēja, nolēma, ka tās aizmigušas un likās mierā.

Dažas dienas pēc bišu atrašanas, uz palodzes piebiedrojās trešā kastīte. Šīs mājiņas iemītnieku mamma pamanīja lidināmies pa virtuvi. Noķert gan bija pagrūti, jo dzeltenais taurenis lieliski maskējās uz dzeltenajām virtuves tapetēm. Roberts un māsa piesūcināja vati ar cukurūdeni un noķerto taureni pielika pie saldā garduma. Pēc ēšanas taurenis devās uz savu mājiņu gulēt ziemas miegu.

Tā visi četri iemītnieki savās papīra kastītēs uz palodzes nogulēja līdz pat pavasarim. Tikai tad, kad visiem kukaiņiem bija laiks mosties no ziemas miega, atklājās, ka visas trīs mājīgās viesnīcas mājiņas bija kļuvušas par mājīgiem zārciņiem.

 

 

 

 

 
Dzeltenais taurenis

 

 

 

 

Skumjā dziesma

Roberts ar māsu sakāvās. Tētis par sodu abiem aizliedza divus mēnešus (līdz marta beigām) uz datora spēlēt spēlītes.

Roberts visu vakaru staigāja pa istabu un skumji dziedāja (dziesmas „Ak, eglīte, ak, eglīte” melodija):

- Ak, spēlīte! Ak, spēlīte! Tu reta man gan esi.

Es tevi martā redzēšu un tevi stundu spēlēšu.

Ak, spēlīte! Ak, spēlīte. Tu reta man gan esi.

 

Nākotnes profesija

Roberts jau kuro reizi mammai apliecina, ka vēlētos kļūt par pļautnieku (zāles pļāvēju). Mamma iebilst, ka izaudzis liels, nez vai viņš vēlēsies visu laiku pļaut zāli. Uz to Roberts prātīgi atbild:

- Man būs divi darbi. Pirmdienās un ceturtdienās – viens darbs, bet otrdienās un piektdienās – otrs darbs.

Mamma ziņkārīgi:

- Un ko tu darīsi trešdienās?

Roberts ilgi nedomājot:

- To dienu pavadīšu kopā ar saviem bērniem.

 

Pārsteigums

Dienu pirms mammas vārdadienas Robertam tika palūgts aiziet uz veikalu pēc krējuma un virtuves dvieļiem. Parasti, kad Roberts viens iet uz veikalu, mamma, skatoties pa logu, viņu pavada un sagaida. Šoreiz mamma bija aizņemta, tāpēc pie loga nestāvēja. Labi vien bija, jo dēls nolēma sagādāt pārsteigumu. Bez citu atgādināšanas un teikšanas viņš nopirka baltu mārtiņrozi. Mamma par šo pārsteigumu bija ļoti priecīga.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Iespējams, ka kādam šie jociņi nemaz nešķitīs smieklīgi. Drīzāk tie atspoguļo bērna uztveri un darbību ikdienas situācijās, kas mums – pieaugušajiem no sava skatupunkta šķiet amizanti un ar asprātības piegaršu.

Jokošanās vecums abiem maniem bērniem bijis dažāds. Ja fizioloģiski meitenes attīstās ātrāk par zēniem, tad mana meita sāka runāt un līdz ar to arī jokoties ātrāk par savu brāli. Un tā kā meita ir paklausīgāka un kārtīgāka, tad viņa amizantās situācijās iekūlās retāk nekā brālis. Pēdējo meitas joku pierakstīju, kad viņa bija piecus gadus veca, taču dēls ar savām asprātībām un blēņām mani pārsteidza līdz pat 12 gadu vecumam. Mazliet nožēloju, ka pierakstus kladēs par bērnu izdarībām veicu diezgan neregulāri. Dēla kladē ir pat gadu garš ierakstu pārtraukums.

Mājas lapā ievietotos Roberta jociņus sadalīju divās daļās: pirmskolas (2-6 gadi) un skolas (7-12 gadi). Lai jociņi būtu vieglāk uztverami, tos ilustrēju. Zīmējumi tapuši laikā no 2013. gada decembra līdz 2014. gada janvārim.

Pats pirmais dēla joks, kam dots nosaukums „Pļaujmašīna”, izskanēja viņa divu gadu jubilejā. Iepriekš gan jāpiemin, ka Roberts bērnībā bija īstens pļaujmašīnu fans. Nevar nemaz izskaitīt, cik daudz laimes mirkļus viņš ir pavadījis pie loga vai uz balkona vērojot, kā zāles pļāvēji ar dažādu veidu pļaujmašīnām un pat traktoriņiem frizē dzīvojamo māju pagalmu zālāju. No tā vien var secināt, kāpēc pļautnieks (zāles pļāvējs) bērnībā bija viena no Roberta sapņu profesijām.

Bez tā, ka Roberts centies ar zaļu guašas krāsu nokrāsot savu skeitu („Zaļais skrituļdēlis”), viņam patiešām piemīt „zaļie pirkstiņi”. Paslepus puķpoda zemē iestūķētās mandarīna sēklas tagad izaugušas par diviem palieliem mandarīnkokiem, kuru stumbru diametrs mērāms jau apmēram trijos centimetros. Tieši tāpat no paslepus puķpodā ieliktām sēklām, līdzās mandarīnkokiem gadu gaitā vietu atraduši vairāki ozoliņi, zirnis un pat tomāts, par kura audzēšanu aprakstīts šajā sadaļā („Zaļie pirkstiņi”).

Roberta jociņu kladē atradu ierakstu par īpatnējo viesnīcu, kas vienu ziemu bija izkārtojusies uz darbistabas palodzes. Togad kartona kastītēs pārziemoja divi tauriņi un divas bites („Četrvietīgā viesnīca”). Vēlāk atcerējos vēl vienu iemītnieku, kas ir dzīvojis mūsu dzīvokļa tualetē apmēram sešus mēnešus. Bērni kurpju kastei vāka vietā virsū uzlīmēja plēvi, bet kastē ievietoja turpat tualetē noķerto zirnekli. Mūsu „mājdzīvnieks”, kā mēs to saucām, ziemas mēnešos tika apgādāts ar ēdamo - virtuvē noķertajām mušiņām. Bija interesanti pavērot, kā zirneklis pa kasti izvijis savus pinumus, un kā tas apietas ar savu laupījumu. Zirneklis mušiņas ietina tādā kā pinekļu kūniņā. Bija reizes, kad par „mājdzīvnieka” barošanu aizmirsām pat vairākas nedēļas. Domājām, ka zirneklis būs beigts, bet nekā. Ar visu to, šķiet, ka zirneklis pa ziemu bija pat nedaudz paaudzies. Pavasarī „mājdzīvnieks” svinīgi tika izlaists brīvā dabā.

Apmēram deviņu gadu vecumā Roberts mammai gatavoja brokastis. Bļodiņā tika sabērtas kukurūzas pārslas, svaiga burkāna šķēlītes un šķiņķa gabaliņi. Pienu klāt neriskēju liet, bet visu apēdu, tēlodama, ka garšo, jo nedrīkstēja taču izbrāķēt dēla pirmo kulinārijas brīnumu.

Vēl uzrakstīšu dažus Roberta interesantākos vārdiņus ar „tulkojumiem”.

Krabu – pagrabs.

Traka ka – traktors ar kausu.

Bauka – balkons.

Gēbu – dzēšgumija.

Dabuka gampi – dabūju gaismu.

Umagini – uzmanīgi.

Sjusjukūzja – kukurūza.

Kandarābols – granātābols.

Periālā līme – PVA līme.

Cirkisti – cirka aktieri.

Snieggalvīte.

Ābola sekstīte ar pekstīti.