Nedaudz pārveidots teksts no mana maģistra darba “Galda spēle ES UN DZĪVNIEKI”.

Rotaļas un spēles svarīgā nozīme bērna attīstībā nav pēdējo gadu atklājums. Jau 20. gadsimta vidū viens no krievu pedagogiem – Mihails Skatkins (Михаил Скаткин), ir teicis: “Didaktiskās rotaļas un spēles galvenā īpatnība ir tā, ka tajās mācību uzdevumi bērnam tiek izvirzīti nevis tieši, bet maskētā veidā. Bērna nolūks nav mācīties rotaļā, bet rotaļas gaitā viņš kaut ko apgūst. Tieši tas nosaka didaktiskās rotaļas un spēles dziļo jēgu.”

Šajā materiālā aprakstīti psihiskie procesi, kurus bērns var attīstīt, spēlējot galda spēles. Kas tad īsti ir psihiskie procesi? Psiholoģijas literatūrā kā psihiskie procesi tiek definēti izziņas procesi (sajūtas un uztvere, atmiņa, domāšana, iztēle, uzmanība), ar kuru starpniecību cilvēks iegūst informāciju par apkārtējo pasauli, kā arī emocionālie un gribas procesi.

 

Sajūtas un uztvere

Sākotnējo informāciju par apkārtējās vides objektu ārējām pazīmēm bērns iegūst ar sajūtu orgāniem. Tiklīdz sajūtu orgāni saņem šo informāciju, tā tālāk tiek nodota uztverei. Slavenais 18. gadsimta franču filozofs un pedagoģijas teorētiķis Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau) uzskatīja, ka sajūtas ir ne tikai izziņas sākums, bet arī viens no svarīgākajiem bērna prāta attīstības priekšnosacījumiem.

Kā labāko sensorās audzināšanas periodu Žans Žaks Ruso izdalīja periodu no 2 līdz 12 gadiem tādēļ, ka tieši šajā laikā bērns apgūst runas prasmes. Savukārt Marija Montesori (Maria Montessori) uzskatīja, ka laika posms no 2 līdz 6 gadiem ir visiedarbīgākais sensorās audzināšanas laiks, jo tieši tad bērnam veidojas un nostiprinās priekšstati par dažādām formām, krāsām, toņiem, izmēriem.

Spēlējot galda spēles, visnozīmīgākās ir redzes sajūtas un taustes sajūtas. Redzes sajūtas sniedz informāciju par priekšmeta formu, lielumu un krāsu, savukārt taustes sajūtas, kas tiek gūtas ar pirkstu galiem, sniedz informāciju par objekta virsmu. Taustes un redzes saikne sevišķi būtiska ir agrā bērnībā, īpaši rotaļājoties. Vēlākajos bērna dzīves posmos un radošajā darbībā dominanti pārņem redzes sajūtas, kas sastāda pat 80% no visām sajūtām.

 

Atmiņa

Atmiņa ir izziņas process, kas nodrošina informācijas atcerēšanos, uzglabāšanu, reproducēšanu un aizmiršanu. Pateicoties atmiņai, tiek uzkrāta pieredze, kas nodrošina galveno mērķi – zināšanu, prasmju un spēju formēšanos, tāpēc atmiņai piedēvē vadošo lomu izziņas procesā.

Atbilstoši psihiskās aktivitātes raksturam izšķir šādus atmiņas veidus:

  • kustību atmiņa - izpaužas kustību un to sistēmu iegaumēšanā, saglabāšanā, atpazīšanā un reproducēšanā;
  • emocionālā atmiņa – izpaužas jūtu jomā;
  • tēlainā atmiņa – izpaužas spējā labi iegaumēt un saglabāt atmiņā redzētās ainas, dzīves situācijas, skaņas, smaržas, garšas (redzes, dzirdes, taustes, ožas, garšas atmiņa);
  • verbāli loģiskā atmiņa – atmiņā glabā pašu domu.

 

Domāšana

Ar domāšanas palīdzību apziņā tiek pārveidota un apstrādāta visu veidu informācija. Bērniem domāšana galvenokārt pamatojas uz sensorajā izziņā gūtās informācijas apstrādi.

Domāšanu mēdz iedalīt:

  • uzskatāmi darbīgajā domāšana jeb praktiskajā domāšanā (spēja darbības rezultātā meklēt risinājumu);
  • tēlainajā domāšanā (spēja radīt jaunus tēlus);
  • abstraktajā jeb verbāli loģiskajā domāšanā (spēja domāt simboliski);
  • kritiskajā domāšanā (spēja domāt analītiski un vērtējoši).

Bērnam līdz 3 gadu vecumam pārsvarā ir uzskatāmi darbīgā domāšana, t.i., bērns darbojas ar priekšmetiem vai konstruktora daļām (liek tās kopā un atkal nodala), izdara analīzes un sintēzes operācijas. Daži teorētiķi to sauc par praktisko domāšanu, kad mazulis veic darbības un domājot meklē sev vēlamo risinājumu.

Tēlainā domāšana ir “darbošanās” domās ar redzes tēlu, piemēram, attēla modelēšana, sākotnējā tēla transformēšana – pārveidošana atšķirīgā variantā ar vizuālās kombinatorikas paņēmieniem. Tēlainās domāšanas rezultāts ir jaunu vizuālo tēlu radīšana. Mākslinieciskajā daiļradē laba līmeņa tēlaino domāšanu var uzskatīt par augstāko intelektuālās darbības komponentu.

Pirmskolas vecuma beigās un jaunākā skolas vecumā uz sensorās un verbālās pieredzes pamata arvien lielāku nozīmi iegūst abstraktā domāšana. Abstraktajai domāšanai vajadzīgas zināšanas. Padziļinoties jēdzieniem un spriedumiem, bērns aizvien labāk saskata sakarību starp parādībām. Ar abstrakto un vienlaicīgi tēlaino domāšanu var radīt jaunus un mainīt izveidotus modeļus.

Tēlainās domāšanas pamatā ir arī kritiskā domāšana. Ar tēlainās domāšanas palīdzību tiek radītas jaunas vērtības, bet ar kritiskās domāšanas palīdzību tās tiek analizētas un izvērtētas. Sākumā ieteicams izmantot tēlaino domāšanu, uzreiz nekritizējot radītās idejas, un pēc tam izmantot kritisko domāšanu, lai atlasītu turpmāk derīgās idejas.

 

Iztēle

Iztēle ir izziņas process, kura gaitā uz iepriekšējo uztvērumu un pieredzes pamata apziņā rodas jauni tēli. Iztēle saistīta ar tēlaino domāšanu un, tāpat kā domāšana, palīdz priekšstatīt turpmāko. Jāatzīst, ka iztēle nevar darboties, ja cilvēka apziņā nav nekādu priekšstatu par attiecīgo parādību.

Izcilais fiziķis Alberts Einšteins (Albert Einstein) teicis, ka “iztēle ir svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas, turpretī iztēle spēj aptvert visu pasauli, veicinot progresu un evolūciju”.

Iztēle ir viens no bērna radošās darbības visnepieciešamākajiem izziņas procesiem, jo tā sekmē bērna mākslinieciskās darbības attīstību. Bērna radošajā darbībā īpaši nozīmīga ir atveidojošā (reproduktīvā) un radošā (produktīvā) iztēle. Ar atveidojošās iztēles palīdzību iespējams priekšstatīt objektus un situācijas pēc apraksta, bet ar radošās iztēles palīdzību notiek jaunu tēlu radīšana apziņā. Līdz ar to radošā iztēle ir personības visaugstākais sasniegums kreatīvajā darbībā, kas maksimumu sasniedz 12-14 gadu vecumā.

Lai attīstītu iztēli, bērni mudināmi pēc iespējas vairāk novērot. Tādā veidā tiks gūts vizuālās informācijas apjoms tēlainai domāšanai un iztēlei.

 

Uzmanība

Uzmanību raksturo spēja ilgstoši pievērsties vienam priekšmetam vai darbam. Jāatzīst gan, ka uzmanība nav izziņas process, bet tās piedalīšanās padara šī procesa norisi sekmīgāku. Nepietiekami attīstīta bērna uzmanība kavē viņa psihes, radošās darbības un personības attīstību kopumā.

Pastāv trīs uzmanības veidi:

  • netīšā uzmanība (izraisa pats priekšmets vai parādība ar savu spilgtumu, interesantumu);
  • tīšā uzmanība (cilvēks ar gribas piepūli pārvar blakus traucējumus, piemēram, nogurumu vai sāpju sajūtu);
  • pēctīšā uzmanība (saistīta ar tiešo uzmanību, piemēram, cilvēks piespiež sevi iesākt noteiktu darbību, bet pēc kāda laika viņam šī darbība iepatīkas un sāk noritēt jau ar aizrautību).

Galda spēles viens no mērķiem – pievērt bērna uzmanību. Tā kā pirmskolas vecumā dominē netīšā uzmanība, bērns jāpiesaista ar spēles tematiku, interesantumu un krāsainību, īpaši piedomājot par galda spēles vizuālo izskatu. Savukārt skolas vecumā pamazām sāk attīstīties tīšā uzmanība. Ja galda spēle spēs bērnu aizraut, viņš centīsies uzmanību novērst no visa pārējā un pievērsīsies tikai sev interesējošai nodarbei.

Apmēram 4 gadus vecs bērns uz vietas var nosēdēt un koncentrēties darbībai apmēram 25 minūtes, bet jau 6-7 gadus vecs bērns - no 35 līdz pat 50 minūtēm. Uzmanības izkopšana agrā bērnībā ir ļoti svarīga, jo mācoties skolā, neprasme koncentrēties var būt viens no izklaidības iemesliem.

 

Emocijas

Par emocijām dēvē pārdzīvojumus, kurus izraisa vajadzību apmierināšana vai neapmierināšana. Katrs jaunrades darbs norit uz labvēlīgu vai nelabvēlīgu psihisko stāvokļu fona. To sekmē iedvesma, pacilātība, prieks, pārsteigums, bet kavē slikts garastāvoklis, nomāktība, depresija, bailes. Uz sistemātiski izraisītu emociju pamata arī veidojas bērna personību raksturojošas jūtas.

Spēlējot galda spēli, atkarībā no veiksmes, bērns var izpaust gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. Taču vislielāko emociju kāpinājumu viņš pārdzīvo tad, kad realizē savu ieceri. Bērns steidzas to rādīt citiem, vēlas dalīties savos pārdzīvojumos un grib dzirdēt pozitīvu atzinību gan no vienaudžiem, gan no pieaugušajiem. Līdz ar to spēle ir viens no bērna pašizteikšānās un pašapliecināšanās veidiem, kas vienlaikus attīsta un pilnveido viņa emocijas.

 

Griba

Par gribu sauc psihisku procesu, kas izpaužas apzinātā un mērķtiecīgā cilvēka rīcībā un ir saistīta ar grūtību pārvarēšanu. Griba ir prasme apzināti izvirzīt sasniedzamo mērķi, plānot izdarāmo darbību, pārvarēt grūtības mērķa sasniegšanā. Psihologi gribu uzskata par jebkuras darbības galveno regulētāju.

Bērna radošās darbības attīstība, kā arī viņa gribas un psihes attīstība kopumā notiek intensīvāk tad, kad bērna darbībā ir kāpināta grūtību pakāpe un pārvaramas grūtības, kā rezultātā bērns izjūt gribas piepūli. Tai pat laikā grūtības radošajā darbībā nedrīkst būt pārāk lielas. Ja izvirzītais mērķis netiek sasniegts, bērns zaudē darba prieku un ticību savai varēšanai. Gribēt un varēt – ne vienmēr ir saistīti procesi. Bērnam var neizdoties darbs tādēļ, ka viņam vēl nav vai nu uztveres pieredzes vai arī nav attīstīta roku sīko kustību koordinācija.

Gribas audzināšanā jāsaglabā bērna iniciatīva un darbības patstāvība.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



 

 

 

uz galveno lapu zirnis.lv