Nāriņa

03.04.2021.

Reiz kādā meža ielokā, kur reti kāds cilvēks spēra savu kāju, bija izveidojies liels ezers, un tajā dzīvoja Nāriņa. Katru nakti, kad mēness un zvaigznes spoguļojās rāmajā ūdens virsmā, Nāriņa izpeldēja virs ūdens un, sēžot uz akmens, dziedāja ezera Valdniekam šupļdziesmas. Savukārt dienā Nāriņa slēpās ezera tumšākajā dzelmē, jo saules spožajā gaismā viņa varēja sadegt. Ezera iemītnieki Nāriņai daudz bija stāstījuši par sauli un gaismu, ko tā dod, tāpēc viņa ļoti vēlējās sauli ieraudzīt pati savām acīm.

Kādu reizi Nāriņa aizpeldēja pie ezera Valdnieka un teica, ka vēlas redzēt to, kas viņai liegts. Ezera Valdnieks apsolīja, ka Nāriņa sauli varēs ieraudzīt, bet tikai tad, ja būs pārvērsta par ūdensrozēm. Taču tādā gadījumā atpakaļ ceļa vairs nebūs un par Nāriņu viņa vairs nevarēs kļūt.

Nāriņa piekrita ezera Valdnieka nosacījumam, un viņa redzēja sauli.

Kopš tā laika ezera virsmu cauru gadu rotā nekur citur neredzētas, krāsainas ūdensrozes.

 

Vispirms radās tērps, bet pēc tam pasaka.


Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte, kuriem ļoti garšoja pupas. Viņi tās vārīja, sutināja, cepa un arī citādi pagatavoja. Kādu dienu abi atkal nolēma pusdienās pagatavot pupas. Vecenīte rokās turēja katlu, bet vecītis no lielā pupu maisa iekšā katlā bēra pupas. Pauk, pauk, pauk! Krītošās pupas sitās pret metāla katla sienām. Tomēr notika misēklis - viena pupa pārkrita pār katla malu un nokrita uz grīdas. Bum, bum, bum! Tā dažas reizes atleca no grīdas un caur dēļu šķirbu iekrita pagrīdē, kur pa ziemu tika glabāti kartupeļi.

 

 


Dziļi meža biezoknī - zem izgāztu koku saknēm - slēpās sūnām apaugusi ala. Tajā mitinājās mazs, zaļš pūķītis.

 

 


Kādam saimniekam piederēja lielas zemes platības. Lai apstrādātu visus savus laukus, viņš pirms vairākiem gadiem iegādājās LIELU TRAKTORU ar lielām riepām un lielu kausu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad ceļam priekšā tiek likts koks, nemēģini to salauzt ar spēku. Neizdosies. Arī apejot koku, ieguvējs nebūsi. Labākais variants – mainīt iešanas virzienu.