Atrastie raksti (31) pēc vārda filmas

Kaut arī filmas nosaukums tulkojas kā “Jaunais Šeldons”, mūsmājās to dēvē par “Šeldona bērnība”.

Pēdējos gados seriālus neesmu skatījusies laika trūkuma dēļ, bet varbūt tā ir tikai atruna. Pat nezinu, kā vīrs mani pierunāja uz pirmo sēriju. Un es “uzsēdos”.

Jautrs seriāls par trīs bērnu ģimeni, kurai jāsadzīvo ar brīnumbērna Šeldona dīvainībām. Filmas idejas autors un izpildproducents ir aktieris Džims Pārsonss, kas populārajā seriālā “Lielā sprādziena teorija” (“The big bang theory”) tēloja Šeldonu Kūperu.

Šobrīd (2024.) tiek uzņemta jau seriāla 7. sezona. Seriālu novērtēju ar 4 ½ zirņiem, jo pēdējās sezonās laikam par Šeldonu nav tik daudz ko stāstīt. Par galveno varoni jau sāk izvirzīties citi ģimenes locekļi. Tādēļ vien manā skatījumā nosaukums “Šeldona bērnība” ir daudz piemērotāks nekā “Jaunais Šeldons”.

No 5 zirņiem piešķiru


Laikā, kad tiek piedāvātas tik plašas tehniskās iespējas, uzfilmēts, manuprāt, sliktā kvalitātē. Drebelīgie un garām ātri skrejošie, acīm grūti uztveramie kadri, kas tapuši ar rokas kameru, liecina par spontānu, nepārdomātu un “ka tik ātrāk” filmas veidotāju darbu. Un vēl - ne reizi vien esmu teikusi, ka pēdējo gadu latviešu filmās bieži vien grūti saklausāms, ko aktieri runā. Te vainīga gan aktieru dikcija, gan skaņas kvalitāte, gan apkārtējie trokšņi kadrā.

Filmas sižets neuzrunāja, kaut it kā tika pacelta smaga tēma – vecuma demence. Esmu saskārusies ar Alcheimera slimību, jo vīra vecaimātei šī kaite bija komplektā ar aklumu vairāku gadu garumā. Tāpēc īsti nenoticēju, ka pāris nedēļu laikā (to secināju pēc filmā esošā gadalaika), slimība var tik strauji progresēt.

Alvīne un Ernests precējušies 25-us gadus, un abi strādā Rīgas mikrorajona pasta nodaļā. Alvīnes lielākais sapnis – aizbraukt ceļojumā uz Romu. Šī iespēja tiek piedāvāta. Tik vien kā jāpiedalās loterijā. Taču Ernests sāk nojaust, ka kaut kas nelāgs notiek ar Alvīni. Viņa kļuvusi aizmāršīga.

 

Pēc filmas noskatīšanās radās vairāki jautājumi filmas veidotājiem.

1. Cik tad īsti Alvīne veca? Ernests nosauca divus gadskaitļus – 1951 un 1961. Ja pirmais skaitlis ir īstais dzimšanas gads, tad Alvīnei nedaudz pāri 70 un tāda viņa filmā arī izskatās, bet, ja īstais ir 1961. gads, tad pensija vēl nav pienākusi, un aktrise diemžēl izvēlēta nedaudz par vecu.

2. Pāris precējies 25-us gadus. Ja matemātiski parēķina, tad Alma apprecējusies apmēram 40 gadu vecumā. Vai viņai pirms šīm laulībām nav bijuši bērni? Un Ernestam arī nav bērni? Un mazbērni? Nekas tāds netika pieminēts, jo laikam filmas veidotājiem šķita, ka dramatiskāk izskatīsies, ja vientuļie seniori ar savām problēmām mēģinās tikt galā bez jaunākās paaudzes iesaistīšanās.

3. Pastā katram uz darbavietas galda bija moderns dators, kas pavisam nesaderēja ar galveno personāžu tēliem, jo skatītāji vien redzēja, kā viņi pāršķiro vēstules vai žurnālus ar rokām un neko datoros neievada. Drīzāk datori šajā filmā pildīja interjera elementa funkciju.

4. Kamdēļ skatītājs uzzina, ka Ernests kādreiz bijis gaisa vingrotājs cirkā, bet neko neuzzina par Alvīnes profesiju? Kopš kritiena Ernests baidās no augstuma. Nu un kas. Daudzi arī bez kritiena baidās no augstuma un no lidošanas. Īsti nesapratu vēstījumu, ko Ernests vēlējās panākt, kad mēģināja atsākt iet pa virvi. Biju domājusi, kā tā varbūt viņš cer sapelnīt naudu ceļojumam, taču šī sižeta līnija tālāk netika attīstīta.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Pārāk liela ažiotāža sacelta par šo filmu. Manā skatījumā – viduvēja. Apjautājos vidusskolēniem, kas bija atnākuši kopā ar mani uz filmu. Lielai daļai nav paticis, - esot izstiepta un neizraisīja nekādas emocijas. Viņi šo filmu drīzāk uztvēra kā vēstures atstāstījumu par padomju laika skolu un ideoloģiju. Ja literatūras skolotāja iepriekš nebūtu pastāstījusi par grāmatu, nemaz nesaprastu, kāpēc meitai (Norai) ir nepatika pret pienu tik liela, ka viņa to izlej puķu podā vai atvemj. Alerģija, vai? Filmā grūti izprast piena filozofisko nozīmi, jo nav izskaidrots, kas māti (Astru) pamudinājis domāt, ka viņas pienā ir lietuvēns. Astras bērnība un jaunība tik ātri paskrēja, ka skatītājiem nebija lemts izprast, kas tad bija par iemeslu, kāpēc Astra izaugusi tik egoistiska, tik koncentrēta uz sevi un savām interesēm. Ne viņai bija mātišķas attiecības ar savu meitu, ne meitišķas attiecības ar savu māti. Vai tiešām padomju vara un tās propaganda spēja ietekmēt ģimenes savstarpējās attiecības? Varbūt tomēr bijušas audzināšanas problēmas?

Filma sākās ar notikumu 1945. gadā. Skatītājam netiek pateikts, kas tas par gadu, liekot būt neziņā līdz pat mirklim, kad Astra sasniegusi 24-us gadus un piemin, ka ir 1969. gads. Tikai tad skatītājs var matemātiski aprēķināt, ar kuru gadu filma iesākās, respektīvi, kurā gadā Astra piedzimusi.

Atceros, ka padomju laikā vientuļa, neprecēta sieviete, kurai piedzimis bērns, skaitījās sagrēkojusies. Viņa aiz muguras tika aprunāta un varētu pat teikt, ka daļēji izstumta no sabiedrības. Arī Astra bija vientuļa sieviete ar bērnu, tikai ne grāmatā, ne filmā nevarēja just tā laika sabiedrības attieksmi – nosodījumu.

Filmas beigas ar dzelzceļa sliedēm, kas aizvijas tālumā un priekšplānā sēdošo Noru – tūkstošiem reižu nodrāsta tēma par “viss nāk un aiziet tālumā…” Kaut gan šī bija vienīgā epizode filmā, kuras laikā palika nedaudz miklas acis.

Lai man piedod gan grāmatas autore, gan filmas režisore, bet es neticu, ka inteliģentā un gudrā Astra nespēja saņemties, kļūstot no stiprās sievietes par sazāļotu, nemitīgi smēķējošu alkoholiķi. “Katrā melnumā ir gaišums. Jāmāk tikai saskatīt (aptuvens citāts no filmas).”

No 5 zirņiem piešķiru

 


Pēdējo reizi kopā ar visu ģimeni kinīti apmeklējām 2018. gadā. Kad vīrs piedāvāja braukt uz šo filmu, piekritu nevis filmas dēļ, bet gan tamdēļ, lai atkal izbaudītu sen aizmirsto atmosfēru.

Neatcerējos, vai vispār biju redzējusi 2009. gadā uzņemto pirmo Avatara filmu. Pa ceļam braucot uz Rīgu, meita noskatījās ātro filmas pārstāstījumu un mums atreferēja. Patiesībā otro Avatara filmu mierīgi varēja saprast arī tāpat, neredzot pirmo.  

Zemes kareivji, transformējušies Pandoras iemītnieku veidolā, ierodas Pandorā. Bijušajam kareivim Džeikam Sallijam, kas pēc pirmās Avatara filmas palicis šajā pasaulē, izveidojusies ģimene. Tagad to nāksies aizstāvēt pret ļauno un nežēlīgo (kaut kā ļoti sasaucās ar Ukrainas karu). Filmas galvenā vērtība - ģimenes stiprums un vienotība.

Ļoti patika meža un ūdens valstības atveidotā daba. Skatījāmies IMAX 3D formātā.

No 5 zirņiem piešķiru

 


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Kad esi pieaudzis, tev pašam jāmāk tikt galā ar uztraukumu, bailēm, neziņu un sāpēm. Būs reizes, kad neviens tev neturēs roku un nečukstēs ausī nomierinošus vārdus.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā