Zirnis.lv ir ģimenes mājas lapa, kurā gluži kā vienā pākstī sadzīvo četri dažāda lieluma zirņi: mamma, tētis un divi jaunieši – māsa un brālis. Mamma sacer rakstus un zīmē ilustrācijas, tētis rūpējas par lapas tehnisko kārtību, bet abi mazākie zirņi ir daudzu rakstu iedvesmotāji.

Iecere par šo projektu radās 2012. gada rudenī, kad pabeidzu rakstīt sešpadsmito rokdarbu grāmatu. Toreiz nolēmu, ka tā būs pēdējā. Ne jau tāpēc, ka idejas pietrūktu, bet gan tāpēc, ka šis darbietilpīgais process materiālā ziņā ir neizdevīgs. Tā kā Latvijā nelielās auditorijas dēļ autoru honorāri ir niecīgi un pie tam tie jāgaida pat vairākus gadus, nolēmu, ka pārkāpšu visam pāri un daudz nezaudēšu, ja izveidošu savu mājas lapu, kurā rakstīšu par velti. Galu galā dažādi raksti un praktiskie padomi aptuveni divdesmit gadu garumā gulst manā datorā vai piezīmju kladēs. Nenāktu par ļaunu tos sakārtot un izvilkt laukā ar domu, ka varbūt kādam noderēs.

Kāpēc mājas lapai izvēlēta adrese zirnis.lv, ja šis zaļais pākšaugs nav ne mūsu ģimenes uzvārds, ne arī iecienītākais ēdiens? Pašos pirmsākumos biju izvēlējusies citu pākšaugu, jo vilktu paralēles ar latviešu tautas pasaku par garo pupu. Manā toreizējā skatījumā pupas simbolizētu dažādās idejas, kas sagrupētos pa tēmām un būtu iekārtojušās neskaitāmās pākstīs. Līdzko mājas lapā klāt nāktu jauni raksti un tēmas, tā pupa augtu arvien garāka un kļūtu pākstīm bagātāka. It kā doma nebija slikta, taču meita mani pārliecināja, ka adrese pupa.lv skan divdomīgi. Kā piemēru viņa minēja divu cilvēku sarunu. Ja pirmais jautātu, kurā web lapā otrais pašlaik atrodas, tad atbilde skanētu apmēram tā: „Esmu pupā!” Kāds vēl pārprastu, ka šī mājas lapa ir ar seksualitātes piegaršu. Tāpēc no vārda „pupa” ar lielu sarūgtinājumu nācās atteikties. Un tieši šajā sāpīgākajā mirklī radās alternatīva – zirnis.