Pārāk liela ažiotāža sacelta par šo filmu. Manā skatījumā – viduvēja. Apjautājos vidusskolēniem, kas bija atnākuši kopā ar mani uz filmu. Lielai daļai nav paticis, - esot izstiepta un neizraisīja nekādas emocijas. Viņi šo filmu drīzāk uztvēra kā vēstures atstāstījumu par padomju laika skolu un ideoloģiju. Ja literatūras skolotāja iepriekš nebūtu pastāstījusi par grāmatu, nemaz nesaprastu, kāpēc meitai (Norai) ir nepatika pret pienu tik liela, ka viņa to izlej puķu podā vai atvemj. Alerģija, vai? Filmā grūti izprast piena filozofisko nozīmi, jo nav izskaidrots, kas māti (Astru) pamudinājis domāt, ka viņas pienā ir lietuvēns. Astras bērnība un jaunība tik ātri paskrēja, ka skatītājiem nebija lemts izprast, kas tad bija par iemeslu, kāpēc Astra izaugusi tik egoistiska, tik koncentrēta uz sevi un savām interesēm. Ne viņai bija mātišķas attiecības ar savu meitu, ne meitišķas attiecības ar savu māti. Vai tiešām padomju vara un tās propaganda spēja ietekmēt ģimenes savstarpējās attiecības? Varbūt tomēr bijušas audzināšanas problēmas?

Filma sākās ar notikumu 1945. gadā. Skatītājam netiek pateikts, kas tas par gadu, liekot būt neziņā līdz pat mirklim, kad Astra sasniegusi 24-us gadus un piemin, ka ir 1969. gads. Tikai tad skatītājs var matemātiski aprēķināt, ar kuru gadu filma iesākās, respektīvi, kurā gadā Astra piedzimusi.

Atceros, ka padomju laikā vientuļa, neprecēta sieviete, kurai piedzimis bērns, skaitījās sagrēkojusies. Viņa aiz muguras tika aprunāta un varētu pat teikt, ka daļēji izstumta no sabiedrības. Arī Astra bija vientuļa sieviete ar bērnu, tikai ne grāmatā, ne filmā nevarēja just tā laika sabiedrības attieksmi – nosodījumu.

Filmas beigas ar dzelzceļa sliedēm, kas aizvijas tālumā un priekšplānā sēdošo Noru – tūkstošiem reižu nodrāsta tēma par “viss nāk un aiziet tālumā…” Kaut gan šī bija vienīgā epizode filmā, kuras laikā palika nedaudz miklas acis.

Lai man piedod gan grāmatas autore, gan filmas režisore, bet es neticu, ka inteliģentā un gudrā Astra nespēja saņemties, kļūstot no stiprās sievietes par sazāļotu, nemitīgi smēķējošu alkoholiķi. “Katrā melnumā ir gaišums. Jāmāk tikai saskatīt (aptuvens citāts no filmas).”

Pēdējo reizi kopā ar visu ģimeni kinīti apmeklējām 2018. gadā. Kad vīrs piedāvāja braukt uz šo filmu, piekritu nevis filmas dēļ, bet gan tamdēļ, lai atkal izbaudītu sen aizmirsto atmosfēru.

Neatcerējos, vai vispār biju redzējusi 2009. gadā uzņemto pirmo Avatara filmu. Pa ceļam braucot uz Rīgu, meita noskatījās ātro filmas pārstāstījumu un mums atreferēja. Patiesībā otro Avatara filmu mierīgi varēja saprast arī tāpat, neredzot pirmo.  

Zemes kareivji, transformējušies Pandoras iemītnieku veidolā, ierodas Pandorā. Bijušajam kareivim Džeikam Sallijam, kas pēc pirmās Avatara filmas palicis šajā pasaulē, izveidojusies ģimene. Tagad to nāksies aizstāvēt pret ļauno un nežēlīgo (kaut kā ļoti sasaucās ar Ukrainas karu). Filmas galvenā vērtība - ģimenes stiprums un vienotība.

Ļoti patika meža un ūdens valstības atveidotā daba. Skatījāmies IMAX 3D formātā.

Laiks no 1991. gada 2. līdz 17. janvārim – nieka divas nedēļas, kas astoņpadsmit gadus vecā Jāzepa dzīvē iezīmē pieaugšanu. Pirmās attiecības, iemīlēšanās, bērnišķīgs aizvainojums un zaudējuma sāpes. Dalība ekscentriskā un bohēmiskā vidē, īsti nesaprotot, vai te iederas. Sava kinematogrāfijas stila meklējumi un nemitīga apkārtnes vērošana bez kinokameras un caur kameru, kā dēļ gadās arī tikt iekaustītam. Un šai mākslinieciskajai gaisotnei fonā likti liktenīgie janvāra notikumi Viļņā un Rīgā.

Uz filmu biju paaicinājusi savus 10-tās klases audzināmos. Pēc noskatīšanās pārrunājot sapratām, ka no vēsturiskā viedokļa filma vairāk domāta tiem, kas šo laiku paši uz savas ādas emocionāli izdzīvojuši, jo jaunieši šo periodu ir apguvuši, mācoties tikai faktus. Taču pliki fakti bez līdzāsesības emocijām, ir pārāk sausa un nepilnīga informācija.

Neliela atkāpe par filmas beigām

Ar ko tev asociējas zila krāsa? Ar džinsiem…

Zilā ir cerību krāsa.

Latvijas jūra ir zila.

Un aizsalusi jūra?

P.S. Kaut kas latviešu filmām (diemžēl arī dziesmām) ar skaņu nav kārtībā. Vairākās vietās teksts nebija dzirdams un saprotams. Prasījās latviešu subtitri.

Trīs draudzenes nolemj iepatikties puišiem, lai ar tiem varētu iet uz devītās klases izlaiduma balli. Tiekšanās pēc līdzības ar populārajām skolas meitenēm, sabojā draudzeņu attiecības un liek pārdomāt dzīves vērtības. Jāatzīst, ka ne ar ko daudz tā laika jaunieši (1999. un 2000. gads) savstarpējās attiecībās neatšķiras no mūsdienu jauniešiem. Mainījusies tikai mode un tehnoloģijas. Tāpēc īpaši neizjutu, ka filmā būtu attēloti notikumi pirms 20 gadiem.

Visumā komēdija patika, kaut saskatīju tajā arī no ārzemju filmām aizgūtus stereotipus.