Laiks no 1991. gada 2. līdz 17. janvārim – nieka divas nedēļas, kas astoņpadsmit gadus vecā Jāzepa dzīvē iezīmē pieaugšanu. Pirmās attiecības, iemīlēšanās, bērnišķīgs aizvainojums un zaudējuma sāpes. Dalība ekscentriskā un bohēmiskā vidē, īsti nesaprotot, vai te iederas. Sava kinematogrāfijas stila meklējumi un nemitīga apkārtnes vērošana bez kinokameras un caur kameru, kā dēļ gadās arī tikt iekaustītam. Un šai mākslinieciskajai gaisotnei fonā likti liktenīgie janvāra notikumi Viļņā un Rīgā.

Uz filmu biju paaicinājusi savus 10-tās klases audzināmos. Pēc noskatīšanās pārrunājot sapratām, ka no vēsturiskā viedokļa filma vairāk domāta tiem, kas šo laiku paši uz savas ādas emocionāli izdzīvojuši, jo jaunieši šo periodu ir apguvuši, mācoties tikai faktus. Taču pliki fakti bez līdzāsesības emocijām, ir pārāk sausa un nepilnīga informācija.

Neliela atkāpe par filmas beigām

Ar ko tev asociējas zila krāsa? Ar džinsiem…

Zilā ir cerību krāsa.

Latvijas jūra ir zila.

Un aizsalusi jūra?

P.S. Kaut kas latviešu filmām (diemžēl arī dziesmām) ar skaņu nav kārtībā. Vairākās vietās teksts nebija dzirdams un saprotams. Prasījās latviešu subtitri.

Trīs draudzenes nolemj iepatikties puišiem, lai ar tiem varētu iet uz devītās klases izlaiduma balli. Tiekšanās pēc līdzības ar populārajām skolas meitenēm, sabojā draudzeņu attiecības un liek pārdomāt dzīves vērtības. Jāatzīst, ka ne ar ko daudz tā laika jaunieši (1999. un 2000. gads) savstarpējās attiecībās neatšķiras no mūsdienu jauniešiem. Mainījusies tikai mode un tehnoloģijas. Tāpēc īpaši neizjutu, ka filmā būtu attēloti notikumi pirms 20 gadiem.

Visumā komēdija patika, kaut saskatīju tajā arī no ārzemju filmām aizgūtus stereotipus.

Bērnišķīgi naiva filma par labiņajiem un ļauniņajiem, kas tika filmēta Ogrē (precīzāk – Jaunogrē). Filmas galvenā darbība notiek pie savdabīgas mājas, kuru jau kopš savas bērnības dēvēju par rūķu namiņu, jo tieši tādā, manuprāt, dzīvoja septiņi rūķīši no pasakas par Sniegbaltīti.

Filmas galvenie varoņi ir četri bērni, kas sadraudzējas ar nīgro pensionāru Armandu (izbijušu VEF inženieri), lai kopīgi cīnītos pret Kārli un viņa diviem muļķīgajiem pakalpiņiem, kuri vēlas iegūt večuka īpašumu. Lietā tiek liktas gan inženiera zināšanas, gan modernā tehnoloģija, filmā ienesot fantāzijas un fantastikas elementus.

Salīdzinot ar citām latviešu bērnu filmām, šī likās par daudz uzspēlēta. Arī bērnu dialogi nebija dabiski, bet kā no teātra skatuves.

“Dvēseļu putenis” jāredz katram īstenam latvietim. Tā ir filma, kurā 1. Pasaules karš tiek uzlūkots jauna puiša Artūra Vanaga acīm, priekšplānā izvirzot viņa baiļu, bērnišķā naivuma, pārdzīvojumu, mīlestības un pieaugšanas atspoguļojumu no 16 līdz 21 gada vecumam. Skatītājs kopā ar strēlniekiem tiek ierauts kaujas laukā, līdz sirds dziļumiem izjūtot vīrišķīgo upurēšanos un švīkstošu ložu uzlidojumos dzīvības atdošanu par savu valsti. Un lai arī strēlniekiem jāpiedzīvo smags emocionāls stress, kauju starplaikos viņi neiztiek bez jociņiem, kas liek skatītājam filmas laikā arī pasmaidīt.

Noslēgumā tiek rādīti titri kopā ar autentiskām strēlnieku fotogrāfijām. Diemžēl daļa mūsu pilsētas auditorijas cēlās kājās un gāja no zāles laukā, lai ātrāk tiktu garderobē pēc saviem mēteļiem. Aiz cieņas pret filmas veidotājiem un strēlniekiem, es paliku sēžot un sev garām principa pēc nevienu nelaidu, kaut viņi izteica pārmetumus, ka uz mums gaida vairāki cilvēki.