Dienu pēc tam, kad vietējā kultūras namā noskatījos animācijas filmu “Straume”, tā plūca “Zelta globusa” laurus, aiz sevis atstājot tādu gigantu kā Disney, Pixar un Dreamworks darbus. Pirms pāris mēnešiem “Straume” mūs iepriecināja, kļūstot arī par Kannu kinofestivāla favorīti.

Filmā attēlotajā pasaulē mitinās tikai dzīvnieki. Par to, ka te kādreiz dzīvojuši arī cilvēki, liecina būves, skulptūras un dažādi pamestie priekšmeti. Centrālais tēls ir melns kaķis, kas filmas sākumā, dzīvodams vienatnē, pastāvīgi izjūt nedrošību un bailes. Tikai tad, kad plūdu dēļ kaķis nonāk uz laivas līdzās citiem dzīvniekiem, nedrošība un bailes pamazām tiek pārvarētas, jo tad, kad darbojies komandā, viens uz otru vari paļauties. 

Tas, ka autors atteicies no dialogiem, nes savu plusu ne tikai finansiālajā ziņā, bet liek skatītājam vairāk piedomāt pašam. Dzīvnieki savā starpā sazinās ar balsi, mīmiku un kustībām. Šie ārējie signāli, pateicoties animatoru darbam, kļūst skatītājiem viegli saprotami/nolasāmi.

Katram galvenajam varonim ir dotas savas rakstura iezīmes. Kaķim piemīt ne tikai brīvdomāšana, bet arī mērķtiecība; Retrīvers ir rotaļīgi bezbēdīgs; Sekretārputns – tāds, uz kuru var paļauties; Lemurs – koncentrējies uz mantisko, bet Kapibara – totālais pofigists.

Nedaudz traucēja, ka filmas sākumā dzīvnieki tika attēloti dabiski, bet tad, kad sākās plūdi, tie pēkšņi ieguva cilvēciskas prasmes, piemēram, saprata, kā vadīt laivu. Tamdēļ piekto piešķirto zirni samazināju.

Interesanti fakti, ko izlasīju internetā – filma tapusi četrus ar pusi gadus; tā veidota bezmaksas Blender 3D programmatūrā, pie filmas strādāja 50 cilvēku komanda, filmas budžets sastādīja 3,5 miljonus.

No 5 zirņiem piešķiru

Komēdija? Pārāk skaļi teikts. Ja filmas laikā tikai trīs vai četras reizes jāiesmejas, vēl tāls ceļš ejams līdz komēdijai.

Pēc noskatīšanās kopā ar dēlu gājām mājup spriezdami, kādu auditoriju ar šo filmu bija paredzēts uzrunāt – neprecētus vecpuišus vai pusaudžus? Un vēl - ja filmā notiek jebkāda darbība, tai jābūt ar tālejošu mērķi, kas vērsts uz varoņu izaugsmi, izmaiņām. Te bija notikumi, bez kuriem mierīgi varēja arī iztikt. Notikumi bez seguma. Arī filmas atrisinājums plāniem diegiem šūts. Nepārliecinošs.

Kluss, nosvērts, manā skatījumā nedaudz tizls biroja darbinieks Ralfs (35 gadi) jau gadu kopā ar Sofiju. Viss būtu labi, vienīgi viņam nav izveidojušās attiecības ar Sofijas trīspadsmit gadus veco dēlu Kārli. Ralfs piedāvā Kārlim doties laivas izbraucienā. Kad Kārlis atsakās, Ralfs viņu cenšas “iekārdināt” ar savu planšetdatoru, ko varētu iedot uz dažām dienām, lai paspēlētu datorspēli. (Nesaprotu, priekš kam puisim planšetdators un datorspēle, ja skatītājs redz, ka viņš aizraujas ar ģeogrāfiju, jo klausās ierakstus par minerāliem, māliem. Tad jau labāk piedāvātu kopīgi izpētīt un nofotografēt dažādus iežus, kas redzami upes stāvkrastos). Ralfa kolēģis (35) – vieglprātīgs, seksuāli uzbāzīgs vecpuisis komplektā ar savu klātbūtni piedāvā dzeltenu piepūšamo laivu, kas tiek nodēvēta par banānu. Tā visi trīs (varbūt autors vilka paralēles ar trīs vīriem laivā) – divi drūmi īgņas un viens “klauns” – dodas izbraucienā, kura laikā gadās dažādas ķibeles.

Un vēl. Skaņas kvalitāte, kā pēdējā laikā latviešu filmām novērots, slikta. Daļu teksta nemaz nevar sadzirdēt un saprast.

Kaut arī filmas nosaukums tulkojas kā “Jaunais Šeldons”, mūsmājās to dēvē par “Šeldona bērnība”.

Pēdējos gados seriālus neesmu skatījusies laika trūkuma dēļ, bet varbūt tā ir tikai atruna. Pat nezinu, kā vīrs mani pierunāja uz pirmo sēriju. Un es “uzsēdos”.

Jautrs seriāls par trīs bērnu ģimeni, kurai jāsadzīvo ar brīnumbērna Šeldona dīvainībām. Filmas idejas autors un izpildproducents ir aktieris Džims Pārsonss, kas populārajā seriālā “Lielā sprādziena teorija” (“The big bang theory”) tēloja Šeldonu Kūperu.

Šobrīd (2024.) tiek uzņemta jau seriāla 7. sezona. Seriālu novērtēju ar 4 ½ zirņiem, jo pēdējās sezonās laikam par Šeldonu nav tik daudz ko stāstīt. Par galveno varoni jau sāk izvirzīties citi ģimenes locekļi. Tādēļ vien manā skatījumā nosaukums “Šeldona bērnība” ir daudz piemērotāks nekā “Jaunais Šeldons”.

Laikā, kad tiek piedāvātas tik plašas tehniskās iespējas, uzfilmēts, manuprāt, sliktā kvalitātē. Drebelīgie un garām ātri skrejošie, acīm grūti uztveramie kadri, kas tapuši ar rokas kameru, liecina par spontānu, nepārdomātu un “ka tik ātrāk” filmas veidotāju darbu. Un vēl - ne reizi vien esmu teikusi, ka pēdējo gadu latviešu filmās bieži vien grūti saklausāms, ko aktieri runā. Te vainīga gan aktieru dikcija, gan skaņas kvalitāte, gan apkārtējie trokšņi kadrā.

Filmas sižets neuzrunāja, kaut it kā tika pacelta smaga tēma – vecuma demence. Esmu saskārusies ar Alcheimera slimību, jo vīra vecaimātei šī kaite bija komplektā ar aklumu vairāku gadu garumā. Tāpēc īsti nenoticēju, ka pāris nedēļu laikā (to secināju pēc filmā esošā gadalaika), slimība var tik strauji progresēt.

Alvīne un Ernests precējušies 25-us gadus, un abi strādā Rīgas mikrorajona pasta nodaļā. Alvīnes lielākais sapnis – aizbraukt ceļojumā uz Romu. Šī iespēja tiek piedāvāta. Tik vien kā jāpiedalās loterijā. Taču Ernests sāk nojaust, ka kaut kas nelāgs notiek ar Alvīni. Viņa kļuvusi aizmāršīga.

Pēc filmas noskatīšanās radās vairāki jautājumi filmas veidotājiem.

1. Cik tad īsti Alvīne veca? Ernests nosauca divus gadskaitļus – 1951 un 1961. Ja pirmais skaitlis ir īstais dzimšanas gads, tad Alvīnei nedaudz pāri 70 un tāda viņa filmā arī izskatās, bet, ja īstais ir 1961. gads, tad pensija vēl nav pienākusi, un aktrise diemžēl izvēlēta nedaudz par vecu.

2. Pāris precējies 25-us gadus. Ja matemātiski parēķina, tad Alma apprecējusies apmēram 40 gadu vecumā. Vai viņai pirms šīm laulībām nav bijuši bērni? Un Ernestam arī nav bērni? Un mazbērni? Nekas tāds netika pieminēts, jo laikam filmas veidotājiem šķita, ka dramatiskāk izskatīsies, ja vientuļie seniori ar savām problēmām mēģinās tikt galā bez jaunākās paaudzes iesaistīšanās.

3. Pastā katram uz darbavietas galda bija moderns dators, kas pavisam nesaderēja ar galveno personāžu tēliem, jo skatītāji vien redzēja, kā viņi pāršķiro vēstules vai žurnālus ar rokām un neko datoros neievada. Drīzāk datori šajā filmā pildīja interjera elementa funkciju.

4. Kamdēļ skatītājs uzzina, ka Ernests kādreiz bijis gaisa vingrotājs cirkā, bet neko neuzzina par Alvīnes profesiju? Kopš kritiena Ernests baidās no augstuma. Nu un kas. Daudzi arī bez kritiena baidās no augstuma un no lidošanas. Īsti nesapratu vēstījumu, ko Ernests vēlējās panākt, kad mēģināja atsākt iet pa virvi. Biju domājusi, kā tā varbūt viņš cer sapelnīt naudu ceļojumam, taču šī sižeta līnija tālāk netika attīstīta.