Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

© Sanita Nikitenko

zirnis.lv  atbalstam

1999. gada sākumā laiks šūšanai nebija gandrīz nemaz, jo nepārtrauktu uzmanību prasīja dažus mēnešus vecā meitiņa. Tomēr pēc publikācijas presē, ka Ogrē tiks organizēts “Burdas” neprofesionālo šuvēju konkurss, sadūšojos pieteikties. Tā kā bērnu baroju vēl joprojām ar krūti, nebija iespējams atvēlēt ilgāku laiku par 3 stundām, lai aizbrauktu līdz Rīgas audumu veikaliem (toreiz mums nebija ne mobilo telefonu, ne mašīnas), tāpēc audumu iegādājos vietējā universālveikalā. Izvēle nebija liela. Nopirku caurspīdīgu, sintētisku trikotāžu, ko rotāja ūdens burbuļiem līdzīga apdruka, kā arī tumši zilas krāsas audumu, ko pašūt zem caurspīdīgās drānas. Tā man radās ideja par tērpu Nāriņa, un līdz ar tērpu atnāca arī pasaka.

1999. gadā rakstītais teksts.

Uzšūto kleitu papildināja divas cepures. Kad žūrijai stāstīju pasaku, sākumā galvā uzliku zilo Nāriņas cepuri, bet, kad manā pasakā Nāriņa pārvērtās par ūdensrozēm, nomainīju cepuri, ko rotāja krāsainas auduma rozes. Biju pat uzšuvusi un ar smaržām iesmaržinājusi auduma rozi, ko turēju rokā.

Vietējā apavu veikalā izdevās iegādāties tērpam pieskaņotas tumši zilas samta augstpapēdenes. Nedaudz gan spieda (cita izmēra nebija), bet konkursu izturēju.

Konkursā ieguvu galveno titulu un lielo balvu – šujmašīnu. Jāatzīstas, ka tā vēl joprojām (vairāk kā 20 gadus) stāv manā plauktā neaiztikta. Tas tāpēc, ka vēl pirms bērna piedzimšanas biju nopirkusi pašu labāko japāņu šujmašīnas “Brother” modeli (kalpo vēl joprojām). Toreiz šīs šujmašīnas cena bija vairāk kā 500 lati. Pa tādu naudu varēju iegādāties lietotu automašīnu, bet es nopirku šujmašīnu.