Uz Latgali

No Ogres līdz pat Jēkabpilij mums pa pēdām sekoja tumšs negaisa mākonis, kuru pa laikam pāršķēla horizontālas, sazarotas uguns līnijas. Nav patīkami vairāk kā stundu pavadīt mašīnā, kad virs tevis zibeņo un ducina. Aiz Jēkabpils, it kā Dieviņš segu būtu apgriezis uz otru pusi, laiks krasi mainījās, Zemi aplaimojot ar vāriem saules stariem.

Braucot uz Latgali, vienmēr iegriežos paraudzīties omītes un opīša kapus. Arī šoreiz. Pēc kapiem biju sarunājusi tikšanos ar potenciālo vecvecāku dzīvokļa pircēju. Kad atvēru ārdurvis, lai pircējam izrādītu dzīvokli, sāku jau bažīties, ka iepriekšējo reizi nebūšu gaitenī izslēgusi gaismu. Tik spoža saule iespīdēja pa visiem istabas logiem. Pat vasarā, kad te iegriezos, nekad iepriekš tādu gaišumu nebiju redzējusi. Vīrs dziļdomīgi noteica, ka spožo saules gaismu laikam mana omīte sūta.

Vasaras smarža

Lauku pirtī izkārtās pirtsslotas smaržoja pēc vasaras.

Jubileja

Mammai 80. Gribētos paildzināt laiku, lai nākamās dzimšanas dienas tik ātri neatskrietu.