1. lappusē – ITĀLIJA. Venēcijas lagūna. Burano sala. Venēcija
2. lappusē – SLOVĒNIJA. Skočjanas alas. 
  HORVĀTIJA. Motovuna. Plitvices ezeri
 

UNGĀRIJA. Budapešta

 

Rudenī tūrisma firma “Impro” viena ceļojuma laikā piedāvāja izbraukt cauri četrām valstīm. Ceļojums atbilda krievu teicienam “Голопом по Европе”  (tulkojums – Galopā pa Eiropu). Turpinājumā aprakstīšu vērtīgākās apskates vietas.

 

 

ITĀLIJA

 

Venēcijas lagūna

Venēcijas lagūna ir sekls Adrijas jūras līcis Itālijas ziemeļaustrumos. No 550 km2 lielās lagūnas teritorijas 8% aizņem salas, bet 80% teritorijas aizņem sēkļi un purvi. Bez Venēcijas pilsētas te ir arī citas salas, piemēram, Burano, Lido, Murano, Torčello.

 

Venēcijas lagūnu aizņem sēkļi.

Tieši uz šāda veida sēkļiem tika uzceltas pirmās būves, pamazām veidojot apdzīvotību.

 

   

Viscaur apkārt salām virs ūdens redzami balķi ar gaismekli galā. Šie baļķi līdzvērtīgi autoceļu stabiņiem, jo norāda ceļu, kas paredzēts laivošanai. Ja laiva izbrauks ārpus norādītā ceļa, tā var uzskriet uz sēkļa. Tieši šī iemesla dēļ Venēcija bija pasargāta no iebrucējiem. Līdzko tuvojās sveši kuģi, vietējie baļķus/ceļu rādītājus novāca, un iebrucēju kuģi uzskrēja virsū sēklim.

 

Baļķi - ceļa rādītāji.

 

Nelielas saliņas.

 

Venēcijas lagūnas teritorijā galvenais pārvietošanās līdzeklis ir laiva. Tikai uz vienas no visām salām braukā mašīnas un autobusi. Ir salas, uz kurām dēļ tiltiem grūti pārvietoties pat ar bērnu un invalīdu ratiņiem.

Galvenais pārvietošanās transportlīdzeklis – laiva.

 

Pieņemu, ka šādi uz salu tiek piegādāta prece pārtikas bodītēm vai ēstuvēm.

 

 

 

Burano sala

 

Burano ir neliela sala, kas izstaigājama kājām. Mājas uz salas pārsvarā divstāvīgas vai trīsstāvīgas; pēc formas vienkāršas. Taču ir kāda nianse, kas šīs salas ēkas padara pievilcīgas - tās ir krāsainas. Gide stāstīja, ka pastāv divas versijas, kāpēc katra māja nokrāsota savādākā krāsā. Pirmā versija – kādreiz uz salas bijušas daudzas ģimenes ar vienādiem uzvārdiem. Lai zinātu, par kuru no 10, piemēram, Bartoli iet runa, teikuši: “Tas Bartoli, kurš dzīvo violetajā mājā.” Otra versija – jūrniekiem ap galvu esot apsieta lente tādā krāsā kā viņa māja, lai tad, kad pamatīgi piedzērušies, zinātu, kurp viņus aizvest.

 

 

Pretējos kaimiņus vienu no otra šķir kanāls.

Lai tiktu pie kaimiņa, nākas mērot ceļu līdz tuvākajam tiltiņam.

 

 

Tūristu iecienītākā vieta, kur fotografēties – māja, ko rotā krāsaini laukumi.

 

 

Bez krāsainajām mājām salai īpašu šarmu piedod arī zem logiem žāvēties izkarinātā veļa.

 

 

Uz vairākām Venēcijas salām ir vietējie “Pizas torņi”. Šī ir Burano salas šķībā baznīca.

 

 

 

Burano salas etnogrāfiskais lepnums – ar roku darinātas mežģīnes. Diemžēl tajā dienā, kad apmeklēju šo salu, muzejs bija slēgts. Līdz ar to neredzēju oriģinālās mežģīnes. Veikalu bodītēs pārdodas rūpnieciski pakaļdarinājumi.

Tuvējā Murano salā radusies īpaša stikla apstrādes tehnika, kas izplatījusies citās salās. Burano salā arī var uziet stikla apstrādes darbnīcas.

Mežģīņu darināšanas muzejs.

 

Rūpnieciskais mežģīņu pakaļdarinājums.

 

Stikla konfektītes.

 

Burano salas tradicionālie cepumi ir S burta formā. Tie esot diezgan saldi. Sievas cepušas vīriem līdzņemšanai, dodoties jūrā.

 

 

Venēcija

 

 

Venēciju no lieliem plūdiem aizsargā divas barjersalas. Viena no tām ir 11km garā Lido sala, kuras 1km plato ieteku, kas speciāli padziļināta, izmanto lielie kuģi.

Venēcija izvietojusies uz vairāk kā 100 salām. Liela daļa no tām ir mākslīgi veidotas. Salas savā starpā savieno gandrīz 400 tilti. Tikai 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēts tilts, kas Venēciju savieno ar cietzemi.

Vislielākais kanāls, kas “S” burta veidā šķērso Venēcijas teritoriju, tiek dēvēts par Lielo kanālu. Tas ir 4km garš un savieno galveno dzelzceļa staciju ar Svētā Marka laukumu.

Gide stāstīja, ka Venēcijas kanālos dēļ paisuma un bēguma ūdens mainās ik pēc sešām stundām. Līdz ar to neesot pamats domāt, ka tas šeit ir netīrs un smirdīgs.

Vispopulārākā un greznākā vieta Venēcijā ir Svētā Marka laukums (Piazza San Marco), taču tā ir arī viszemākā vieta. Līdzko Venēciju skar plūdi, šis laukums ir pirmais, kas applūst. Tādiem gadījumiem priekš tūristiem tiek izveidoti pagaidu tiltiņi, tomēr gan vietējie, gan tūristi vasarā bieži vien plūdus izbauda, brienot pa ūdeni.

Diemžēl Svētā Marka laukumā majestātisko ēku skaistumu pilnvērtīgi traucē uztvert suvenīru pārdevēji, kas ar savu klātbūtni kopējā arhitektūras ansamblī nemaz neiekļaujas.

Slavenākie Venēcijas apskates objekti Svētā Marka laukumā.

 

16. gadsimta zvanu tornis ar eņģeli uz smailes. Sarkanā ķieģeļu ēka kādreiz bijusi sava veida bāka jūrasbraucējiem, bet šodien – skatu tornis.

 

Dodžu pils – 14. gadsimta pils, kas celta Venēcijas gotikas stilā.

   Divas kolonnas.

15. gadsimta tornis ar mehānisku pulksteni.

 

Svētā Marka bazilika ar apzeltītu interjeru un mozaīkām.

 

 

Venēcijai un lagūnai, kurā tā izvietojusies, UNESCO 1987. gadā piešķīra Pasaules kultūras mantojuma statusu.

 

Biju iedomājusies, ka Venēcija ir pilsēta, kurai cauri tek vairāki kanāli. Ja Rīgas centrā ir viens kanāls, tad Venēcijā – vairāki kanāli. Tikai klātienē esot sapratu, ka Venēcija izvietojusies uz daudzām nelielām līdzās esošām saliņām, kuras apskalo Adrijas jūras ūdens. Un šīs atstarpes starp saliņām arī veido tos kanālus, kuriem pāri var tikt, pārejot tiltiņiem. Līdz ar to vienīgais transporta līdzeklis Venēcijā ir laivas vai gondolas.

Vizināšanās ar gondolu nav lēts prieks.

Ja gribēsies paklausīties gondoljera dziedāšanā, nāksies vēl piemaksāt.

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko


 

 



Aizkulises

 

Izmantotas internetā uzietās kartes.

 

 

Itālijā uz Burano salas pamanīju, ka daudzu māju durvis nosedz aizkars. Gidei vaicāju, kāpēc. Viņa atbildēja, ka tādā veidā aizsargājas no saules. Es gan īsti nenoticēju. Man personīgi šķiet, ka šādā veidā saimnieks informē, ka neviens netiek gaidīts vai arī, ka neviens nav mājās.

    

  

 

 

 

 

Burano salas krāsainās ēkas mākslā.

 

 

 

 

Uz Burano salas pie vienas mājas logu aizvērtņiem bija piesieti caurspīdīgi iepirkuma maisiņi. Kamdēļ? Varbūt tie vējā plīvo un čab, tādā veidā aizgaiņājot kukaiņus?

 

 

 

 

Burano salā veļu žāvē, pakarot to zem logiem uz auklas, kas tiek pārvietota ar ritentiņu palīdzību.

 

 

 

 

Maskas Venēcijā ir populārs suvenīrs, jo februārī Venēcija pārvēršas par masku un kostīmu galvaspilsētu. Pirmais dokumentētais Venēcijas karnevāls notika 1092. gadā, bet karnevāla maskas pirmoreiz pieminētas 1268. gadā.

 

 

 

Venēcijā nopērkamas arī mākslinieciski veidotas maskas no metāla detaļām.

 

 

Praktisks un asprātīgs veids, kā nosargāt, lai stiprā vējā neapgāžas trijkājis ar abām makšķerēm. Alkoholiskā dzēriena pudele noder gan atsvaram, gan garastāvokļa uzlabošanai (Venēcija, Itālija).

 

 

 

Trifele aug zem zemes aptuveni 10-30 centimetru dziļumā. Trifeļu “medībām” sākotnēji izmantoja cūkas, bet vēlāk sēņu meklēšanā iesaistīja suņus. Visvērtīgākais Horvātijas kulinārijas brīnums, kas aug Motovunas mežā, ir baltās trifeles.

 

Melnās trifeles (Motovuna, Horvātija).

 

 

 

 

Nakšņojām viesnīcā, kas atrodas netālu no Plitvices nacionālā parka. Tās fuajē kārtis spēlē četri dzīvnieki (izbāzeņi): kaķis, āpsis, zaķis un lapsa.

 

 

 

 

17. gadsimtā franču karalis Luijs XIII nolīga horvātu algotņu pulku, kas bija tērpies tautas tērpos. Krekla apkakli, kurai nebija pogas, pieturēja ap kaklu apsieta šalle. Šai kaklasaitei nebija tikai dekoratīva funkcija. To varēja apsiet ap seju, lai aizsargātos no putekļiem, ar to varēja pārsiet brūci vai, lai aizsargātos no saules, uzlikt uz galvas. Kad horvātu vienība defilēja Parīzē, tā izraisīja lielu interesi ar savu apģērbu. Tiek uzskatīts, ka pēc šī notikuma radās vārds kravate, kas nāk no franču valodas un apzīmē horvātus. Mūsdienās par kravati dēvē kaklasaiti.

Horvātu tautastērps.

 

Kaklasaišu veikals Zagrebā (Horvātija).

 

 

 

Baznīcas rakstainais jumts Zagrebas vecpilsētā (Horvātija).

 

Katedrāles rakstainais jumts Budapeštā (Ungārija).

 

Budapeštas tirgus ēkas rakstainais torņa jumts (Ungārija).

 

 

 

 

Āmulis ir daudzgadīgs ziemzaļš augs, kas aug uz citiem kokiem, tāpēc uzskatāms par parazītaugu. Tas kļūst vairāk redzams, kad kokiem nobirst lapas (Plitvices nacionālais parks, Horvātija).

 

 

 

 

Vides dizaina elements, kas piepildīts ar krāsainiem plastmasas pudeļu korķīšiem (Budapešta, Ungārija).

 

 

 

 

Budapeštas tirgū pārdodas konservi ar tēliem, kas izgriezti no konservētajiem dārzeņiem (Ungārija).

 

 

 

Matu stīpiņas ar etnogrāfiskajiem ziedu motīviem (Ungārija).

 

 

 

 

Parkā līdzās Hēvīzas terminālajam ezeram bija apskatāma fotoizstāde (Ungārija).