Mirušo piemiņas diena

Nūjojot pa mežu, atcerējos, kā visa ģimene – kopā ar maniem vecākiem – ik gadu pēdējā decembra dienā gājām uz mežu līdz mūsu eglītei. Lai vīrs neredzētu, ka acīs sariesušās asaras, pateicu, ka iziešu nelielu līkumu līdz eglītei un vēlāk viņu panākšu. Domās izdzīvoju atmiņas: tēvs pie eglītes uz celma uzbēra līdzpaņemtos graudus meža putniem un aizdedzināja brīnumsvecītes.

Vakarā, kopā ar citiem atnākušajiem, kapos aizdedzinājām svecītes. Ar mammu apciemojām visus aizgājušos radiniekus. Mamma no savas paaudzes palikusi pēdējā. Miruši gan viņas vecāki, gan abas māsas ar vīriem, gan brālis ar sievu, gan arī viņas pašas vīrs – mans tēvs.

 

Tilts starp esamību un neesamību

Ja mūsu domas materializējas, varbūt mirušie tās spēj lasīt. Tad arī mana dienasgrāmata kļūst par tiltu starp esamību un neesamību, starp dzīvajiem un mirušajiem.

 

Oranžie volāniņi

Līdzīga svētku tērpa volāniem, ciku caku izcakota starp kapu kopiņām rotājās oranžā spulgaine jeb zeltainā aleirija.

Oranžā spulgaine jeb zeltainā aleirija.