Kāpēc ejot pie vadības, vienmēr iedomājos sliktāko?

Pagājušajā nedēļā uzrakstīju iesniegumu, lūdzot marta sākumā piešķirt trīs brīvas dienas ģimenes apstākļu dēļ. Šodien pie sevis izsauca direktore. Pirms tikšanās galvā izprātoju vairākus sarunas variantus - pat iespēju aiziet no skolas prom. Beigās viss izrādījās daudz vienkāršāk.

 

Kā bez rokām

Pagājušās nedēļas nogalē tintes printeris atteicās drukāt melno krāsu. Viss darbs apstājās, jo nevarēju sagatavot skolēniem paredzētos materiālus. Šodien meistars salaboja. Bija aizsērējusi sprausla, pa kuru izšļakstās krāsa.  Atvedu mājās kā lielu dārgumu, jo dators un printeris ir mani ikdienas neatņemamie darbarīki.

 

Kijas futlāris

Lai būtu ērtāk pārvadāt, dēls iegādājās trīsdaļīgu novusa kiju. Rīt sacensības, tāpēc vakarpusē palūdza, lai izdomāju, kā šīs trīs kijas daļas ievietot somā, lai nesalūztu. Pāris minūtes pirms slēgšanas ciet, paspēju vēl aizbraukt līdz būvmateriālu veikalam, lai nopirktu 50 centimetrus garu kanalizācijas cauruli ar uzgali vienā galā. Mājās pirkumu apšuvu gan no ārpuses, gan no iekšpuses, izveidojot tādu kā futlāri.

 

Garā darbadiena

Pulksten 1-os naktī biju pabeigusi visus darbus – gan skolēnu darbu labošanu, gan kijas futlāra šūšanu. Beidzot pirms gulētiešanas pāris minūtes varēju pievērsties sev.