1. uzdevums: Uzzīmēt klusās dabas uzstādījumu un to ietonēt. Izmantot grafīta zīmuli.

 

 Klusās dabas uzstādījums un skolēnu darbi:

 

 2. uzdevums: Uzzīmēt klusās dabas uzstādījumu un to ietonēt. Izmantot eļļas pasteļkrītiņus vai guašas krāsas.

 

 Klusās dabas uzstādījums un skolēna darbs:

 

 Vecums: 8.-9. klase

 Darba ilgums: 3 mācību stundas (1. uzdevumam), 4 mācību stundas (2. uzdevumam)

 Nepieciešamie materiāli 1. uzdevumam: A3 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija.

 Nepieciešamie materiāli 2. uzdevumam: A3 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, eļļas pasteļkrītiņi, avīze galda noklāšanai. Ja izvēlas guašas krāsas, tad būs nepieciešams trauciņš ūdenim, palete krāsu jaukšanai, otas, salvete un avīze galda noklāšanai.

 

 Metodiskie ieteikumi:

1. Skolotājai jārēķinās, ka šī ir parasta skola, nevis specializētā mākslas skola, tāpēc nebūs iespējams nodrošināt 3–4 nedēļas klusās dabas uzstādījuma neaizskaramību un perfektu tā apgaismošanu. Gadījumā, ja tiks izslēgts klases telpas apgaismojums un ar galda lampu apgaismots uzstādījums, skolēniem būs par tumšu, un viņi nesaskatīs, ko uz savas papīra lapas zīmē. Savukārt, ja būs ieslēgts telpas apgaismojums, pa logu spīdēs dienas gaisma, bet uzstādījumu apgaismos galda lampa, precīzas priekšmetu ēnas būs grūti saskatāmas. Līdz ar to sanāk, ka ēnojot darbu, skolēnam šis tas jāpiedomā pašam.

2. Lai klusās dabas uzstādījums nebūtu par grūtu, izmanto 3-4 priekšmetus. Gadījumā, ja nav iespējams uzstādījumu novietot tā, lai visiem skolēniem ir labi pārskatāms, jāļauj to ar mobilo telefonu nofotografēt. Vēl skolēni savā darbā var piekoriģēt uzstādījuma kompozīciju, jo, raugoties no dažādiem skatu punktiem, uzstādījuma kompozīcija nekad nebūs perfekta.

3. Pirms darba uzsākšanas skolotāja atkārto dažus terminus.

Fons – gleznas kompozīcijas aizmugurējā daļa.

Pamats – virsma, uz kuras novietota priekšmetu grupa.

Drapērija – uzstādījuma pamatā vai fonā dekoratīvi izkārtots audums.

4. Skolotāja izstāsta par gaismēnām (tonālajām attiecībām).

Gaisma (tiešā gaisma) atstarojas priekšmeta virsmā, kas pavērsta pret gaismas avotu.

Pusēna (slīdošā gaisma) ir ēna, kas redzama maz apgaismotā  priekšmeta virsmas daļā.

Pašēna vērojama priekšmeta neapgaismotajā daļā, ko gaismas stari tieši neskar.

Krītošā ēna ir ēna, ko veido pats priekšmets, aizsedzot gaismu.

Reflekss – no blakus esošajiem priekšmetiem atstarotā gaisma. Tas ir atspīdums vai pati gaišākā vieta ēnā.

Spīdums (blice) atrodas uz virsmas, ko apspīd tiešās gaismas stari un ir visgaišākā vieta zīmējumā.

 

 

Vistumšākā parasti ir krītošā ēna, bet viskontrastainākā tās vieta - gaismēnas robeža. Vēl jāievēro, ka zīmējumā jāizvairās no priekšmeta un ēnas kontūrām. Diemžēl skolēniem, kuri nav mācījušies mākslas skolā, grūtāk šo likumu pieņemt, tāpēc darbi tik strikti netiek vērtēti.

5. Attēlojot spīdīgus priekšmetus (paraugā kanniņa), tonālo attiecību likumi izmainās.

Darbs no personīgā arhīva:

6. Krāsainu uzstādījumu ir vēl grūtāk attēlot nekā melnbaltu. Gleznojot kluso dabu, jāievēro silto un auksto krāsu kontrasti. Siltai gaismai ir auksta ēna un otrādi. Melno krāsu, veidojot ēnas, izmantot nedrīkst.

 

Piezīme. Teorētiskais materiāls “Gaismēnas un apjoms” izlasāms šeit.