Sliktā ziņa

Darba laikā, kad vadu skolā stundas, vecāki ar zvaniem netraucē. Šodien gan piezvanīja. Līdzko uz telefona ekrāna ieraudzīju mammas vārdu, sapratu, ka noticis kaut kas ārkārtējs. Protams, ka vispirms prātā iešāvās visļaunākās domas. Tomēr ne tik traki. Tēvam temperatūra esot uzkāpusi līdz 38.5⁰C. Māte vēlējās pakonsultēties, vai es atbalstu, ka viņam tiks iedots Paracetamol temperatūras nosišanai.

Vēl aizvakar un vakar, ciemojoties pie vecākiem pamanīju, ka tēvs neskaidri un nesaprotami izrunā vārdus. Teicu, ka viņš pēc izskata līdzinās tam laikam, kad pirms trim gadiem smagi izslimoja kovidu. Ceru, ka nepiesaucu.

Laikā starp novadītajām stundām un vakarā ieplānoto skolēnu vecāku sapulci, aizbraucu pie savējiem. Visādam gadījumam nopirku divus kovida testus. Abi uzrādīja negatīvu rezultātu. Tas labi.

Uz ģimenes ārsti paļauties nevar. Tā jau vairāk kā pirms mēneša tikusi slimnīcā un turpmāk vairs it kā nestrādāšot. Māsiņa teica, ka būšot jauna ārste. Kad tā būs un vai jau ir, to mēs nezinām. Labi, ka mums pašiem sava dakterīte. Vakarpusē atbraukusi no Rīgas, meita opi izklaušņāja un izrakstīja antibiotikas. Izskatās, ka plaušu karsonis nav. Iekaisuši bronhi.

Uz gultas guļošam cilvēkam, kuram dēļ Parkinsona slimības ir problemātiski norīt pusšķidru pārtiku un izdzert ūdens malku bez aizrīšanās, tablešu norīšana un gļotu izklepošana prasa ārprātīgu piepūli.

Man tik ļoti žēl mammas. Viņa gatava tēva labā darīt da jeb ko, lai tikai nepaliktu viena.

Individuālās vecāku sarunas

Vecāku sapulci nerīkoju, bet piedāvāju, lai atnāk konkrētajā laikā tie vecāki, kas vēlas. Pēc sarunas secināju, ka visiem vecākiem savstarpējās attiecībās ar jauniešiem ir vienādas problēmas.