Tēvs (1)

Pa dienu tēvam temperatūra nokritās. Vairākas reizes aizstaigāju līdz vecākiem. Parkinsona slimības dēļ sejas mīmika kļuvusi sastingusi, taču var manīt, ka lūpu kaktiņi iezīmē smaidu. Abi atcerējās kāzu dienu (1967. gada vasara) kuriozus. Tēvs runāja, kaut daļu teiktā sapratām ar grūtībām.

Turēdamas katra savā pusē tēvu pie padusēm, abas ar mammu aizvedām (drīzāk – aizvilkām) viņu līdz otrai istabai, lai slimnieka istabu varētu izvēdināt. Tēva kājas neklausīja. Viņš nespēja paspert soli uz priekšu, jo pēdas ķērās viena aiz otras.

Vēlāk, gulēdams gultā, tēvs mēģināja atcerēties, cik reizes savā dzīvē kritis un sasitis galvu. Vakarā viņš mammai paziņoja, ka gribot celties un pastaigāt pa istabu. Māte mēģināja pārliecināt, ka viņam kājas esot vārgas, taču tēvs nelikās mierā. Rezultātā nokrita, atsitot galvu pret sienu.