Mātes “nogalināšana”

Piecpadsmitgadīgais dēls pret mani brīžiem izturas diezgan pretīgi – atcērt, dusmojas, uzbļauj, aizvaino. Vai tas ir normāli pusaudža vecumā tā izturēties pret māti? Ja nu tā tas tagad turpināsies visu atlikušo dzīvi? Atbildi uz savu sasāpējušo jautājumu atradu Džeimsa Dobsona grāmatas “Zēnu audzināšana” 102. lappusē.

“…zēns sasniedz vīrieša briedumu, ejot pāri savas mātes līķim. Atcerieties to! Viņš ne tikai “nogalina” viņu; viņš “nogalina” viņu lēnām… Daudzus mazus zēnus biedē doma, ka viņiem jākļūst par vīriešiem… Daži viegli “tiek cauri”, bet citi nobažījušies jautā: “Vai es kādreiz vispār kļūšu par īstu vīrieti?” Šādos gadījumos zēnam ceļā stāv māte. Ja viņa ir pārāk tuva, bērns var justies viņas “aprīts”. Viņa taču ir sieviete un stāv starp dēlu un viņa kļūšanu par vīrieti. Reizēm tieši tiem zēniem ir visgrūtāk, kuriem bijušas visciešākās attiecības ar savu māti. Un ko viņiem darīt, lai māti pastumtu malā? Viņa ir “jānogalina”… Mātei, kuras dēls pēkšņi sāk šādā veidā atsvešināties, ir kārdinājums jautāt: “Ko es daru nepareizi? Es nezinu, kā rīkoties! Bērns ir mazs tirāns.” Mazliet pacietības! Tuvojas labāki laiki.”

Ar nepacietību gaidu savus labākos laikus.