Dabas draugi

Nedēļas laikā jau otro reizi gāju vīram līdzi uz upi. Tas ir liels sasniegums, jo makšķerēšanas procesu nemēdzu baudīt biežāk kā reizi gadā. Vīrs atzina, ka mana klātbūtne nes veiksmi, jo arī šoreiz, kaut ārā bija karsti, zivis ķērās diezgan labi.

Tā kā makšķerēšana drīzāk ir kā atpūta, visas noķertās zivis tika ielaistas atpakaļ upē. Vienīgā zivs, ko vīrs vēlējās paturēt, bija paliels breksis. Tas bija ieķēries kāda cita makšķernieka auklas norautajā galā ar 4(!) āķiem. Kad vīrs vilka no ūdens laukā savu makšķeri, breksis ar visu āķu bagāžu aizķērās aiz viņa makšķeres āķa.

Maisiņā ieliktais breksis tik sparīgi spārdījās, ka man palika žēl. Palūdzu vīram, lai arī šo zivi palaiž vaļā. Breksis izturējis (nevar zināt, cik ilgi) 4-u āķu radītas sāpes (viens sāns saskrāpēts), un tagad bija tikai dažu minūšu atstatumā no nāves.

Vakarā gājām mājās bez loma, toties ar gandarījumu, ka labi pavadījuši vakaru un kādu esam izglābuši.

 

Apenes

Piezvanīju pie kaimiņa durvīm. Viņš tās atvēra, būdams tikai apenēs. Tagad zinu, ka mans vīrs nav vienīgais, kurš karstā laikā pa māju staigā šādā paskatā.

 

Mācēt gan runāt, gan klausīties

Ar meitu saspīlētas attiecības pastāv jau ilgāku laiku, tāpēc piedāvāju tās nogludināt.

Es: “Gaidu tavus priekšlikumus, kā mēs varētu uzlabot attiecības. Materiālas lietas vēlams neiekļaut.”

Meita: “Nezinu… Tu varētu paklausīties, ko es stāstu un nepārmest, ka neko nestāstu. Ar to pietiktu.”

Es: “Un tu varētu paklausīties mani, nevis tajā mirklī tupi skatīties mobilajā telefonā.”

 

Mēs abas vēlamies, lai otrs mūs uzklausa, bet vai mēs mākam ieklausīties otra teiktajā?