Asaras

Skatoties romantiskas filmas vai teātra izrādes, kā arī lasot romantiska satura grāmatas, sievišķīgās emocijas sit augstu vilni, un tas ir pilnīgi normāli, ja kādā brīdī acīs sariešas asaras. Taču tā, manuprāt, nav īsta raudāšana, bet tikai tāda apraudāšana.

Par īsto raudāšanu var runāt tikai tad, ja to izraisījušas skumjas un bēdas, kas skar tevi pašu. Sen nebiju tā pa īsam raudājusi. Šodien nenoturējos. Lai tuvinieki nepamanītu un nesāktu uztraukties, iegāju dušā. Ilgi mazgājos. Manas asaras sajaucās ar krāna ūdeni un aiztecēja kanalizācijā. Kā samazgas. Kā kaut kas netīrs un nevajadzīgs.

Vēlāk internetā izlasīju, ka emocionālās asaras tiek pielīdzinātas antidepresantiem, jo tās palīdz izvadīt no cilvēka organisma stresa hormonus, kas ir galvenie uztraukuma un nomāktības vaininieki. Ja stresa hormoni netiek izvadīti, to koncentrācija ar laiku var sasniegt pat toksisku līmeni, nelabvēlīgi ietekmējot imunitāti un citus bioloģiskos procesus. 

Saite

Mans skumju iemesls ir attiecības ar meitu. Arvien vairāk jūtu, ka viņa pieaug, kļūst neatkarīga un attālinās. Visus šos gadus mūs vienoja neredzama saite, taču pēdējā laikā šī saite ir pamatīgi padilusi un turas tikai uz dažiem diedziņiem. Bet varbūt vairs nemaz nav?