Mans robotiņš

Kopš 3 gadu vecuma dēlu 1-2 reizes gadā vadāju uz Latvijas Bērnu dzirdes centru pārbaudīties, jo viņš ar vienu ausi ir vājdzirdīgs (smagas pakāpes vājdzirdība, tas ir, gandrīz kurls). Apmēram pirms 7-iem gadiem viņam piedāvāja veikt kohleāro implantāciju, kad bojātās iekšējās auss vietā tiek ieoperēta elektroniskā dzirdes ierīce. Sabijos no galvas operācijas un atteicos. Toreiz vēl nodomāju, ka varbūt dēls dēļ redzamā aizauss aparāta tiks apcelts, jo sākumskolā un pamatskolā bērni viens otru nežēlo. Jāatzīst, ka līdz šim vienas auss vājdzirdība viņam nebija likusi šķēršļus ne skolas mācību vielas apguvē, ne mūzikas instrumentu spēlēšanā (pabeidzis vijoles klasi un sitamo instrumentu klasi). Pat 9.-tās klases angļu valodas eksāmenā, par kura klausāmo daļu baidījos visvairāk, viņš saņēma 9.

Šodien abi aizbraucām uz Labākas dzirdes centru, lai pakonsultētos par dzirdes aparāta iegādi. Lai arī mūsdienās pieejami dzirdes aparāti, kas ieliekami ausī un no ārpuses nav redzami, dēls izvēlējās aizauss aparātu (cūku pupas lielumā). Kad jautāju, vai tas nekas, ja citi redzēs (līdz šim pat lielākā daļa klases biedru un skolotāju nezināja par viņa dzirdes problēmām). Uz to viņš atbildēja: “Vēlos būt kā robotiņš”.

P.S. Tikai izbrīna viens fakts, ka šo 13 gadu laikā (kopā vismaz 20 vizītes), ko apmeklējām Latvijas Bērnu dzirdes centrā, ne reizi mums netika izteikts piedāvājums par dzirdes aparātu.