Vīrusa uzbrukums turpinās

Vakar aizgāju gulēt cerībā, ka pa nakti galva pārstās sāpēt. Nekā. Šorīt sāp tāpat kā vakar.

Iespējams, ka savu vīrusu pielipināju arī meitai. Viņa aizbrauca uz Rīgu. Stacijā palika slikti, tāpēc ar nākamo vilcienu brauca atpakaļ uz mājām. Savukārt es, ar visu sāpošo galvu, sēdos mašīnā un braucu viņai pretim līdz Salaspilij. Tur meitu savācu, jo labāk atlikušo ceļu līdz mājām slikti paliek mašīnā nekā sabiedriskā vietā.

Draugi un viņu problēmas

Kad meita mācījās vidusskolā, viņas draugu kompānijā bija kāds depresīvi noskaņots puisis, kuram viņa nekad neatteica palīdzību mācībās, kā arī savu padomu tad, kad viņš jutās citu nesaprasts. Vakar, pēc divu vai trīs gadu klusuma pauzes, ar meitu atkal sazinājās šis puisis. Viņa, protams, palīdzēja savu iespēju robežās, bet pie sevis nolēma, ka nevēlas vairs tā kā agrāk savu laiku veltīt citu problēmu risināšanai. Viņa labāk izvēlas tādus draugus, kas ar savām problēmām māk tikt galā paši, neuzgrūžot tās citam.