Līdz pusaudžu vecumam, kad bērniem draugi vēl nebija pirmajā vietā, ļoti daudz laika pavadījām visa ģimene kopā. Brīvdienās braucām nelielās ekskursijās pa Latviju vai devāmies garās pastaigās. Gājām sēņot, makšķerēt, bet ziemā – braukt ar ragavām. Svinējām svētkus. Ciemojāmies Latgales laukos. Katru vasaru visi kopīgi braucām vairāku dienu ekskursijā uz kaimiņvalsti. Bieži apmeklējām dažādus pasākumus, kino un boulingu. Bērni bija redzējuši pilnīgi visas savam vecumam atbilstošās izrādes (pat pa vairākiem lāgiem) gan Leļļu teātrī, gan Nacionālajā operā, gan citos Latvijas teātros. Tagad visiem savākties kaut vai kopīgām brīvdienu pastaigām ir daudz grūtāk, jo jārēķinās, ka bērni ir lieli, un viņiem ir savi dienas plāni.

Pēc katras šādi pavadītas dienas vienmēr pārrunājām, kas paticis un, kas – nē. Katram bija jāpasaka 3-5 lietas, kas tajā dienā patikušas un 2-3 lietas, kas nav patikušas. Jāargumentē, kāpēc. Tas bija kā tāds apkopojums, kas lika visu dienas gaitu vēlreiz pārdomāt.