Dejošana – mans bērnības neizsapņotais sapnis Pirmo reizi mūžā centos dejot pēc noteikumiem. Aizgāju uz līnijdeju nodarbību. Tā kā grupā gandrīz visas dejo desmit un vairāk gadus, vadītāja ar mani neķimerējās. Iesākot jaunu deju, viņa dejotājām pateica kaut kādus man nesaprotamus norādījumus, un viņas uzreiz zināja pareizo soļu secību. Pusotru stundu nolēkāju kā kaza, izmisīgi mēģinot neizlaist no acīm vadītājas kājas, taču nespēju ne ar redzi, ne ar prātu tām izsekot. Nodarbības beigās sapratu, ka vienīgais elements, kas šodienas līnijdejās man izdevās, bija gurnu grozīšana stāvot uz vietas. Un arī tas bija tikai dejas ievadmūzikā. Pēc nodarbības galvu pārņēma pamatīgs juceklis, jo esmu radusi visu salikt pa “plauktiņiem”, bet tik ātrai darbībai, kurai nespēju izsekot, nevarēju izveidot nekādu sistēmu. Neesmu taču stulba. Atradīšu youtube deju soļus un mājās vingrinoties, pamazām iemācīšos. P.S. Iepriekš biju domājusi, ka katrs vadītājs pie mūzikas izdomā savu horeogrāfiju. Izrādās, ka katrai dziesmai ir savi līnijdejas soļi. Ja sapulcētos kaut vai tūkstotis dejotāju, viņi visi dejotu vienādi. |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
|