Lai zinātu, ka jau rīts

Meitai vasarā pavisam kreizī dienas ritms. Tusējas gandrīz līdz pirmajām gaiļu dziesmām, bet pēc tam guļ līdz vēlam pusdienlaikam. Šodien bija uzgriezusi mobilā telefona modinātāju uz pulksten deviņiem. Nopriecājos, ka beidzot laicīgi modīsies. Nekā. Gulēja tālāk. Pēc tam tā pretīgā zvana skaņa, kas līdzinās, it kā pret stikla glāzes (graņonkas) malām sistu ar metāla karoti, skandināja ik pēc 15 minūtēm. Meita necēlās.

Kopš pirmā zvana bija pagājušas jau vairāk kā divas stundas, tāpēc dusmīgi jautāju: “Kāpēc tu uzliki modinātāju tik agri, ja augšā necelies?” Meita vēl joprojām gulšņājot atbildēja: “Lai zinātu, ka jau ir rīts.” Interesants gan tas domu gājiens. A ko tālāk, kad uzzināji, ka ir jau rīts?