Pirmā garā pavasara pastaiga

Pārgājienu apavi grima izdangātā ceļa dolomīta dubļos. Vietām žļurgu bija iespējams apiet, ja solis trāpīja uz pērnā gada sausās zāles kušķīšiem, kas stiepās gar ceļmalu. Dēls, vēlēdamies ātrāk atbrīvoties no smagajiem ziemas zābakiem, bija uzvilcis melnas zamšādas botiņas. Nav grūti iedomāties, par ko tās bija pārvērtušās.

Mežmalā lidinājās vairāki dzelteni tauriņi. Pirmie.
“No kā tie pārtiek?” dziļdomīgi jautāja vīrs. Nekas apkārt neliecināja par dabas mošanos. Ja nu vienīgi lazdu skaras, kas, kā diedziņos iekārti dzeltenbrūni rotājumi, šūpojās vējā.

Kad bija noieti jau deviņi kilometri, vīrs pirmais pamanīja manu klusēšanu. Ziemas mazkustība maniem kāju muskuļiem un laikam arī balsij bija devusi zīmi, ka šodienai pietiek.

Fotoaparātu no mugursomas tā arī neizvilku. Nebija iemesla. Viss vēl pēc ziemas pelēks un pliks. Tik vien kā saulīte iesauļoja mūsu bālās sejas.

Pagalmā bērni ar krītiņiem apzīmēja asfaltu. Atcerējos, kā bērniem esot maziem, katru pavasari asfaltu izrotājām ar krāsainiem ķeburiem.