Kurš kuru

No rīta, vedot dēlu uz staciju, mašīnā sajutu dīvainu smaku. Pirmā doma, kas iešāvās prātā - pēc vakardienas veikala apmeklējuma no iepirkuma maisiņa būs izkritis un pa nakti nogulējis kāds ātri bojājošs ēdamais. Izskatīju kārtīgi salonu, bet neko neatradu. Visādam gadījumam izpurināju auto paklājiņus.

Otrajā braucienā uz staciju vedu meitu. Atkal mašīnas salonā kopā ar silto gaisu ieplūda tā pati smaka. Šoreiz sazīmēju līdzību ar runci. Mans pieņēmums izrādījās pareizs - uz motora pārsega kaķis bija atstājis pēdu nospiedumus. Droši vien vakar sildījies un, lai neviens cits viņa vietu neaizņemtu, iezīmējis savu teritoriju. Notīrīju logu un mašīnas pārsegu ar sniegu cerībā, ka smaka pazudīs.

Vakarā trešā brauciena laikā smaka тут как тут  (tulkojums no krievu valodas – tepat vien ir). Uzgriezu sildītāju uz maksimumu. Varbūt karstumā tā izgaisīs? Nekā nebija.

Kad ar mašīnu iebraucu stāvlaukumā, viens skunks jau dežurēja. Pēc neilga laiciņa skatos pa logu – jau sildās uz pārsega. Nu, pagaidi tikai! Izsteidzos ārā, nodzinu nost un mašīnas pārsegu appūtu ar meitas lētajām Bārbijas smaržām. Kā teikt - iezīmēju savu teritoriju.

Pēc stundas mašīna no ārpuses joprojām smaržoja. Braucot pakaļ dēlam uz sporta skolu, salonā ieplūda nedaudz savādāka smarža nekā iepriekš, jo abas sajaucās kopā. Man par prieku Bārbija izrādījās spēcīgāka par runci. Laikam tāpēc kaķis mašīnai vairs neriskēja tuvoties.