Navigācija

Paliku dusmīga uz Wazes Jāni. Uzliku maršrutu, jo bija jātiek uz otru Rīgas galu, bet viņš, man braucot, kā par spīti nerunāja. Un tad pēkšņi uz Dienvidu tilta atraisījās: “Turieties pa kreisi… Turieties pa kreisi… Apgriezieties braukšanai pretējā virzienā…” Ko? Uz tilta vidus pretējā virzienā?

Pēc šī murgainā brauciena vīrs ieteica Jāni nomainīt pret Robertu Lejasmeijeri. Tas esot runātīgāks.

Negardās atmiņas

Lielveikala ēstuvē kā vienu no piedāvātajiem ēdieniem pamanīju maizes zupu. Jāatzīst, ka šo brūno ēdienu, kurā starp rupjmaizes drupatām peld žāvēti augļi, bet to virspusi rotā putukrējuma pikucis, pēdējo reizi esmu ēdusi bērnudārzā pirms vairāk kā 40 gadiem.

Stāvot rindā, sākām ar vīru atcerēties bērnudārza ēdienus. Lai arī tajā laikā abi viens no otra dzīvojām apmēram 170 km attālumā, mūsu dzīves, kā jau padomju laika bērniem, bijušas ļoti līdzīgas.

Tātad – ēdieni no bērnudārza laikiem, kurus atceros ar manāmu nepatiku:

1. maizes zupa;

2. piena zupa ar burkāniem un zaļajiem zirnīšiem;

3. aukstā zupa spilgti rozā krāsā;

4. kakao ar plēvi;

5. cieti novārīta ola ar zilganu dzeltenumu;

6. pankūkas, kas pārkaisītas ar cukuru;

7. biezpienmaize ķīselī;

8. puņķu saldais (gļotveidīgs saldais ēdiens, kas vēlākos gados tika pasniegts arī skolas pusdienās).