Labrīt, Māt!

Dokumentālajā filmā par Vairu Vīķi-Freibergu (“Vienmēr prezidente”) mani aizkustināja pēdējie kadri, kad vīrs no rīta cepa pankūkas, un virtuvē, tērpusies klasiskā kostīmā un sarkanās istabas čībiņās, ienāca Vaira. Viņš neteica: “Labrīt, Vaira!” vai arī “Labrīt, sieviņ!”, bet “Labrīt, Māt!”. Tas skanēja tik svinīgi un cēli, jo patiesībā, būdama mūsu valsts prezidentes amatā, viņa arī bija latviešu tautas Māte. 

Pēc tam abi seniori sēdēja pie galda un ēda pankūkas. Vīrs palīdzēja sievai ar nazi pārdalīt pankūku uz pusēm. Tik vienkārši, ikdienišķi, sirsnīgi un mīļi. Arī es vēlētos, lai pēc 40, 50 un varbūt pat vairāk nodzīvotiem gadiem kopā ar vīru, mēs nebūtu pazaudējuši patiku viens otru atbalstīt un apčubināt.