Slēptā pateicība

Pēc 9.-tās klases beigšanas, meita no mūsu pilsētas skolas aizgāja mācīties uz Rīgas centra skolu, kas jau izsenis tiek dēvēta par Latvijas labāko skolu. Tā bija mana, ne viņas iniciatīva, tāpēc 10.-tās klases laikā pār manu galvu gāzās neskaitāmi pārmetumi. Meita uzskatīja, ka viņai nevajadzēja pāriet uz Rīgu, jo visi draugi palikuši mūsu pilsētā. Gada laikā biju gatava vairākas reizes no skolas ņemt ārā dokumentus, jo biju no strīdiem jau piekususi. 11. klasē meita nomierinājās un vairāk tekstus par to, ka negrib mācīties Rīgā, nedzirdēju. Šobrīd viņa mācās 12. klasē.

Šodien meita beidzot atzinās, ka jūtas lepna par to, ka apmeklē, kā pati izteicās - elitāru skolu. Viņai ļoti patīk klases biedri un skolas gaisotne. Un viņa atzīst, ka tikai pēdējā gada laikā sapratusi, kāda atšķirība ir starp vecajiem klases biedriem (ar tiem arī bieži satiekas) un Rīgas klases biedriem. Šo viņas atzīšanos iztulkoju kā pateicību par to, ka mācēju jau iepriekš paredzēt, ka, pārejot uz Rīgu mācīties, viņa būs tikai ieguvēja.

Balodis

Jau labu laiku pie loga barotavas nelido zīlītes, taču saulespuķu sēkliņu daudzums pamazām sarūk. Izrādās, ka tās ēd balodis. Uzlaižas uz slīpās palodzes, noslīd līdz palodzes malai, pakārpās uz augšu, atkal noslīd, atkal pakārpās uz augšu… Ko tik nedarīsi, lai tiktu pie ēdamā.