Bailes un izmisums

Rīgā biju jau agri no rīta, jo ARSā vīram tika veikta artroskopiskā operācija ceļa locītavai. Lai gan bija jāgaida 6-7-as stundas, nolēmu mājās nebraukt.

Ap pulksten 13-iem, kad apkrāmējusies ar iepirkuma maisiņiem devos uz auto stāvvietu, uz Elizabetes un Baznīcas ielas stūra (aiz viesnīcas “Latvija”) mani uzrunāja apmēram 55 gadus veca, neliela auguma sieviete, jautājot, kur ir Smilšu iela, jo viņai jātiekot uz “Latvijas Kara muzeju”. Pastāstīju, kur iet un nedaudz nobrīnījos, ka nenoklausījusies īsti līdz galam, viņa maigā balsī teica, ka esmu labsirdīgs cilvēks, kas dzimis zem laimīgas zīmes, bet man uz sejas viņa saredzot melnu krustu (te iedomājos par vīra šodienas operāciju). Protams, ka saprotot, ka uz ceļa svešam cilvēkam grūti noticēt, bet man paveicies, ka tieši šodien esmu satikusi dziednieci Antru Lagzdiņu. Lai arī ļoti jāsteidzoties uz vizīti pie pacienta (kara muzejā?), viņa atvēlēs man nedaudz laika. Tātad - lāstu man esot uzlikusi vīram ļoti tuvu stāvoša radiniece, kurai viņa zinot vārdu, bet neteikšot. Prasīju, lai pasaka vismaz pirmo vārda burtu. Neteica. Esmu divas reizes bijusi tuvu nāvei (nezinu, ko viņa ar to domāja). Manā dzīvē bijusi saistība ar Jāni (katram latvietim dzīvē saistība vismaz ar vienu Jāni). Nevajagot par sevi citiem daudz stāstīt (iedomājos savu interneta dienasgrāmatu), jo cilvēki mēdzot būt ļauni. Līdz šim brīdim man šķita tāda pamuldēšana vien, bet turpinājumā Zilākalna Martas meita – kā viņa sevi nodēvēja – izmeta galveno trumpi. Proti, lāsts beigsies pēc mēneša (tika nosaukts precīzs datums un laiks) ar ļoti tuva cilvēka nāvi. Un tas būšot mans bērns. Te nu tika iešauta bulta visvārīgākajā vietā. Tad viņa pajautāja, vai es sava bērna dēļ darītu visu iespējamo? Vai vēlos lāstu noņemt?  Piekritu. Tā kā tas jādara uz krustcelēm, aizgājām uz Esplanādes parku un apsēdāmies uz soliņa. Man bija jāatkārto viņas teiktie buramvārdi. Atkārtot atkārtoju, bet iekšēji domāju, ka noteikti jāsargā savas mantas. Pēc tam viņa piekodināja, ka vakarā pirms gulētiešanas jānokrustās un jāpārspļauj 3 reizes pār kreiso plecu.

Kad neilgais seanss beidzās, sieviete uz mani paskatījās žēlīgām acīm un teica, lai iedodu kādu atlīdzību. Viņa gan iepriekš netika pieminējusi, ka man par šo ielas pakalpojumu būs jāmaksā. Tad jau arī es būtu tiesīga pieprasīt samaksu par ceļa norādīšanu uz Smilšu ielu. Izvilku no maka divus eiro. Tas nederot. Vajagot papīra naudu. Makā rēgojās vien desmit eiro. Tas arī esot par maz, jo par katru cilvēku, kuram noņēmusi lāstu, jāsamaksā viena papīra banknote. Teicu, ka vairāk nav, kaut makā aiz rāvējslēdža bija. Viņa pretī – esot gan (vai tiešām cauri makam redz?). Teicu, lai pasaka, cik tad man makā naudas ir. Nevarēja. Tad viņa teica, ka esot tāda lieta kā bankas karte. Atbildēju, ka no savām bankas kartēm naudu nevaru noņemt. Tā es atkratījos ar desmit eiro. Baidījos, ja nebūtu neko iedevusi, varbūt vēl kādu īsto lāstu uzliktu.

Pirms atvadīšanās izvilku no somas papīru ar rakstāmo un palūdzu, lai nosauc savu vārdu. Viņa vēlriez atkārtoja, ka esot Antra Lagzdiņa. Par viņu publicēts žurnāla “Dziednieks” vai “Zintnieks” (nelasu tādus, tāpēc precīzi neatceros) 3. numurā. LNT svētdienās pulksten 18.30 viņa vadot raidījumu. 

Kaut neesmu ticīga, pēc šīs dīvainās tikšanās aizgāju uz līdzās esošo pareizticīgo baznīcu (kādreizējo Planetāriju) un pie Dievmātes, kas atbild par ģimenes svētību, par katru ģimenes locekli aizdedzu svecīti.

Visu turpmāko dienas daļu jutos kā no laivas izmesta. No uztraukuma piemetās pat drudzis.

Antru Lagzdiņu dziednieku reģistrā neatradu, un svētdienā pulksten 18.30 pa LNT tiek rādīts “Reksis”, nevis viņa. Mazliet nomierinājos, kad internetā atradu informāciju par viltvārdi, kas jau vairāk kā 10 gadus šādi apstrādā sievietes gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās.

Kaut arī sastaptā svešiniece bija piekodinājusi nevienam neko neteikt, vēlu vakarā notikušo pastāstīju vīram. Būdams nosvērts tips, viņš manas bailes un izmisumu izkliedēja un ieteica muļķībām neticēt.