Mans skaistums neprasa upurus

Šodien trešo reizi savā mūžā izmantoju kosmetologa pakalpojumu. Ja tā padomā, tad katra reize iekritusi savā desmitgadē. Protams, ka pirmo desmitgadi neskaitu. Tātad – otrajā desmitgadē apmeklēju kosmetologu, cerībā, ka pēc tam varēšu veiksmīgāk iepazīties ar kādu puisi. Kā tur gāja ar iepazīšanos, vairs neatceros, bet tajā pat desmitgadē apprecējos. Trešajā desmitgadē apmeklēju kosmetologu, jo vēlējos labi izskatīties “Burdas” neprofesionālo šuvēju konkursā. Toreiz paveicās, – ieguvu galveno balvu. Un šodien – ceturtajā desmitgadē – mans trešais kosmetologa apmeklējums. Ceru, ka tas būs tikpat nozīmīgs kā iepriekšējie. Tātad – tuvākajā laikā gaidu savā dzīvē kardinālas pārmaiņas…

Vairāk kā stundu ilgās procedūras laikā turēju acis ciet, tāpēc sajūtu uztveršanai vairāk tika nodarbinātas manas ausis, nāsis un sejas āda. Ausis baudīja relaksējošu mūziku ar jūras šalkām un putnu treļļiem. Nāsis ostīja aromātu buķeti, sākot no rozes smaržas līdz pat smaržai, kas atgādināja guašas krāsas. Bet visneierastāk jutās mana seja. Šķita ka tā pārvērtusies par mīkstu māla piku, ko ar saviem maigajiem pirkstu galiem mīca, spaida un ieveido tēlnieks. Bet pēc tam, kad vēlamā sejas forma radīta, tēlnieka stafeti pārņēma mākslinieks. Viņš uz manas sejas zīmēja simetriskus dažāda izmēra apļus. Sajūtas neaprakstāmas, jo visu laiku atrados neziņā, kas tagad sekos. Un šī neziņa, domāju, ka ir sava veida brīnums, par ko visvairāk mēs priecājamies bērnībā.