1. Kad bērni bija mazi, man vai vīram bieži vien nācās tēlot slidkalniņu. Tādās reizēs apsēdāmies uz gultas malas, bet bērni rāpās mums klēpī un pa mūsu kājām slīdēja lejā.

2. Bērnu svaram pieaugot, mēs sākām saudzēt savas kājas, tāpēc atteicāmies būt par slidkalniņiem. Tad bērni slidkalniņu taisīja paši. Uz grīdas pie dīvāna salika spilvenus un salocītas segas, bet kā slidkalniņa virsmu tiem virsū uzlika jau savu laiku nokalpojušo dēla mazās gultiņas matracīti. Pa jauno slidkalniņu tik labi neslīdēja kā pa mūsu kājām, jo matracis vidusdaļā ieliecās, bet bērniem tāpat bija jautri. Dēls pa matraci mēģināja nobraukt pat ar savu mašīnu.