Diena bez atpūtas (2.)

Novadīju novada vizuālās mākslas olimpiādi.

Aizvedu vīru uz fizioterapijas nodarbību.

5 stundas (!) nosēdēju skolas vestibilā kā salidojuma dalībnieku reģistrators.

Balodis

Skolas salidojumā pie manis pienāca kāds jauns vīrietis ar gariem matiem un bārdu, kuru, protams, kā savu bijušo skolnieku es neatpazinu (un neatceros vēl joprojām). Viņš pateicās man par vienu situāciju, kas palikusi prātā uz visu dzīvi. Proti, 7. klasē mājās tāpat vien uzzīmējis balodi un atnesis zīmējumu uz skolu, bet es par šo papildus darbu ielikusi 10. Puisis bijis ārkārtīgi centies, un tieši tāpēc šis 10-nieks licies ļoti būtisks. Tas esot pat izmainījis viņa skatījumu uz mācībām un dzīvi, jo noticis kaut kāds klikšķis. Turpmāk manas stundas viņam bijušas visgaidītākās.

Ja jautātu, kas skolotāja darbā sniedz vislielāko gandarījumu, es teiktu, ka bijušā skolēna labie vārdi, par to, ka esmu mācējusi viņu pārliecināt, ieinteresēt un motivēt. Tā, lūk, arī ir pedagoģija. Un nevis plika zināšanu nodošana.