Kino diena

Vienā rāvienā noskatījos jauno piecu sēriju filmu “Černobiļa”, kas ieviesa skaidrību manā galvā, jo līdz šim nebiju īsti izpratusi, kā notika traģēdija.

Pirmās sarunas par Černobiļu un radiāciju saistās ar klases biedriem (toreiz mācījos 9. klasē), kad 1986. gada 1. maijā (avārija notika 5 dienas ātrāk - 26. aprīlī) pulcējāmies pie skolas maija demonstrācijas gājienam un vērojām, kā debesis mūs aplaimo ar retām lietus (varbūt pat radioaktīvām) lāsēm. Vēl atmiņā no Černobiļas laika palikušas milzīgas bailes par to, lai uz radioaktīvo zonu neaizsūtītu manu tēvu, jo turp devās gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā. Atceros, kā tajā laikā tika runāts par joda dzeršanu. Tikai īsti nesapratu, kamdēļ. Iespējams, ka aptiekās tas pat bija izpirkts. Kopš tā laika Ukraina un Baltkrievija man palika tāds kā bieds, jo turpmākos gadu desmitus izvairījos iegādāties šo valstu preces.

Un kas tad bija tie vainīgie? Izrādās, ka visa pamatā PSRS elektrostaciju nedrošības slēpšana un meli valdības līmenī. Meli, kas prasīja tūkstošiem cilvēku veselības.

Prātā palika kāds filmas fragments. Lai nošķūrētu no radioaktīvā jumta grafīta šķembas, tika izmantots robotizētais kosmosa visurgājējs. Vietā, kur tas neizturēja visaugstāko radiāciju, tika ieteikti bio-roboti. Kas tie tādi – nodomāju? Izrādās – cilvēki. Tāda bija mūsu vērtība.