Kas tā par vasaru?

Gandrīz jūlija vidus, bet ārā līņā un pie tam auksti. Esam atbraukuši ciemos uz laukiem, bet visa diena jāpavada istabā.

 

Tautas deju kolektīvu lielkoncerts

Kopā ar dēlu pa televizoru skatījāmies Skolēnu dziesmu un deju svētku lieluzvedumu Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt”. Abi priecājāmies, jo vairākas reizes dejotāju vidū pamanījām dēla labāko draugu.

Protams, ka no lielkoncerta tiek gaidīts nevis katra dejotāja atsevišķais sniegums, bet kopskats. Skatoties pa TV tuvplānus, šķita, ka tāds balagāns vien ir. Diemžēl ne visu deju kopskats bija izdevies. Zinu, ka puišu deja ar šņorēm ir ļoti interesanta, bet kopskatā tā neveidoja nekādus rakstus un tāpēc ne pēc kā neizskatījās. Ļoti patika atveidotie lietus pilieni, it kā irstošais adījums, ritošais kamols, neregulārie krāsainie apļi un, protams, latvju ornamentika ar krāsu maiņu. Bet vislielākā kulminācija, manuprāt, bija garā pupa. Tā bija lieliska! Tikai nesapratu, kāpēc uz koncerta beigām starp dejotājiem parādījās futbolisti? Kāds viņiem sakars ar tautiskumu un varavīksni?

Vēl šķita dīvaini, ka skanēja vairākas viena autora, respektīvi – Kaupera, dziesmas. Vai tiešām viņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura mūzikas pavadījumā var dejot? Un arī šajā koncertā pamanīju latviešu dziesmai raksturīgo – mūziku dzirdēt var, bet vārdus saprast nevar. Vietām tie jāpiedomā pašam.

Vēlāk uzzināju, ka lielkoncerta laikā lijis. Tādā gadījumā cepuri nost bērnu priekšā, jo pa TV neko tādu nevarēja manīt.

 

Mākoņi

Vakarā, kad braucām no Latgales mājup, prātā skanēja E. Veidenbauma dzejas rindas: 

“Kā gulbji balti padebeši iet.

Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet…”