Mana omīte

Manai omītei (tā viņu vienmēr esmu saukusi, jo izklausās jaunāk par vecmammu) šodien 95 gadu jubileja. Jau vairākus gadus viņa dzīvo viena pati un ir vēl gana spēcīga par sevi parūpēties. Vienmēr esmu brīnījusies par viņas iekšējo spēku, jo dzīve – īpaši jaunībā – nav bijusi salda. Dažas dienas pavadījusi Salaspils koncentrācijas nometnē un cietumā, stāvējusi pie bedres uz nošaušanu līdzās ebrejiem, slēpusies mežā, lai netiktu izsūtīta uz Sibīriju, kā arī izbaudījusi, ko nozīmē būt krievu oficiera (pirmais vīrs, kurš kritis 1941. gada vasarā netālu no Litenes) un leģionāra (trešais vīrs, kurš 10 gadus kā politiski ieslodzītais pavadījis Sibīrijas cietumā) sievai.

Vienmēr esmu ļoti lepojusies ar savu omīti. Domāju, ka viņa ar mani arī. Jo viņa man ir vienīgā omīte, bet es viņai -  vienīgā mazmeita.