Vēsture atkārtojas

Kad jaunībā līdz ar tumsu pārrados mājās, vienmēr pie loga dežūrēja mamma. Uz manām atrunām, ka nevajaga uztraukties, tēvs noteica: “Redzēsim, kā tu rīkosies, kad pašai būs bērni.” Nu tas laiks ir pienācis.

Meita pēc pulksten 21 izgāja paskriet. Domāju, ka pa pilsētu, bet viņa aizskrēja uz mežu. Pie tam nolēma apskriet apkārt meža karjeram. Šis ceļa posms sastāda aptuveni 10 km. Ja būtu gaišā dienas laikā, neiebilstu, bet skriešana notika vēlu vakarā. Pārradās mājās pilnīgā tumsā ap pulksten 23. Es jau domās paspēju nosirmot. Ja gadījumā viņai no neierastās slodzes būtu palicis slikti, kā zinātu, uz kuras takas meklēt? Pēc pārmetumu lavīnas vīrs nikni noteica: ”Kad tev kādreiz būs meita, varbūt beidzot mūs sapratīsi!” Redz, vēsture atkārtojas.