Grāmatvedis – ciparu sētnieks

Pēc grāmatvedības otrās nodarbības esmu kā žirafe ar bezgala garu kaklu. Kaut kā lēni jauniegūtās zināšanas aizslīdēja līdz manai saprašanai. Pajautāt neskaidro pazuda vēlēšanās, jo lektore, kad viņai kaut kas bija jāstāsta otro reizi, pacēla balsi un kļuva manāmi dusmīga. Kad vienu jautājumu viņai nācās izskaidrot pat trešo reizi, izskatījās, ka katliņš sāks burbuļot. Tas vien liecina, ka grāmatvede nav pedagogs. Piemēram, man citreiz savā mācību stundā viens un tas pats jāstāsta katram skolēnam individuāli. Kopā sanāk vairāk kā 20 reizes! Un es nekļūstu dusmīga, jo mans darbs un mana sūtība ir sniegt zināšanas un izskaidrot tā, lai visiem viss būtu saprotams. Diemžēl šo sūtību nesaskatu grāmatvedības kursu vadītājā.

Domās salīdzināju skolotājas un grāmatvedes profesiju. Sapratu, ka skolotājas darbs ir labāks, jo tajā var radoši izpausties un galvenais, ka ar laiku redzams tava darba rezultāts. Grāmatvedis, diemžēl, ir ciparu kalps, kas skaitļus pārcilā no ailes uz aili, - tad uz tabulām. Pilnīgi nekādas jaunrades, jo jāpieturas pie noteikumiem un likumiem. Arī darba rezultātu redzēt nevar, jo pēc mēneša beigu bilances atkal viss sākas no gala. Tas tāpat kā sētniecei, kura saslauka lapas kaudzē, bet vējš tās atkal izpūš pa pagalmu. Nekāda gandarījuma, jo darbam neredz paliekošu rezultātu.

Kurmīša biksītes

Beidzot kurmīša bikšeles uz celma vairs nav (skatīt iepriekšējo rakstu). Visu vasaru tās gaidīja savu saimnieku. Ceru, ka kādam rudenī un ziemā būs siltāk.