Būs jauna diena un jauna veiksme

Ar mammu aizbraucām uz Stradiņa slimnīcu pie tēva. Pēc tam cauri visai Rīgai braucām uz IKEA veikalu, lai nopirktu mammai jaunu gultu. Šodienas braucienam biju izvēlējusies veco mašīnu, jo tai ir liels, ietilpīgs bagāžnieks. Ar šo mašīnu esmu vedusi pat 3 metrus garu mīkstā grīdas seguma rulli. Līdz ar to paredzēju, ka gultas detaļām pietiks vietas ar atliektiem galiem. Pie tam pirms pāris dienām mašīna pabija vietējā Ogres auto servisā, tāpēc uzticējos, ka pēc remonta ar to bez bēdām būs iespējams izbraukāt tik tālu ceļa gabalu (parasti ar šo “večiņu” braukāju tikai pa Ogri).

Ap pulksten 19-iem, kad bija jau pilnīga tumsa (un atgādināšu, ka svētdienas vakars), iegriezos daudzdzīvokļu māju iekšpagalmā un apmēram 50 metrus no mūsu kāpņu telpas mašīnas apakšpusē kaut kas pamatīgi iekrakšķējās. Pēc sajūtām, it kā brauktu pāri lielam akmenim, kas strīķējas gar mašīnas apakšpusi. Varbūt tumsā nepamanīju? Izkāpu no mašīnas un paspīdināju zem tās telefona lukturīti. Viss kārtībā. Iesēdos mašīnā, bet tā ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Kāds vīrietis tai pat laikā smēķēja uz blakus mājas balkona. Viņš izteica versiju, ka varbūt sajūgs ir nobeidzies.

Piebrauca mašīna, gribēdama tikt garām, bet nevarēja jau tikt, jo manējo apbraukt nebija iespējams. Ceļš par šauru. Izrādījās, ka pie stūres kaimiņa dēls, mans bijušais skolnieks. Atnākšot palīgā. Teica, lai sēžos mašīnā, bet viņš un mana mamma centīsies to pastumt līdz mūsu mājas stāvvietai. Bet mašīnā jau nebiju es vienīgā stumjamā. Tur jau vēl svaru deva jaunās gultas detaļas un matrači. Katrā ziņā no stumšanas nekas nesanāca. Mašīna izdvesa vēl kaut kādu metālisku skaņu un palika nekustīga. Un tad, apejot apkārt mašīnai ieraudzījām, ka nolūzis priekšējais labais ritenis.

Kamēr brauca apdrošinātāju izsauktais autoevakuātors, puisis pasauca savu tēvu, kā arī iznāca ārā tas vīrietis, kas bija smēķējis uz balkona. Tika konstatēts, ka pirms pāris dienām mainītajai buksei izkritusi vai nolūzusi skrūve. Kaimiņš teicās, ka aizbrauks līdz garāžai pakaļ domkratam un piemērotām skrūvēm, lai riteni dabūtu vietā, jo uz evakuātora mašīnu tāpat bez riteņa nebūs iespējams uzvilkt. Tikmēr abi ar vīru sākām no mašīnas kraut laukā gultas detaļas un nest uz mūsu māju.

Vīrietis, kas bija smēķējis uz blakus mājas balkona pajautāja, kurā autoservisā es laboju mašīnu. Izrādījās, ka servisa īpašnieks bija zināms, tāpēc viņam piezvanīja un pateica, lai iet vērt vaļā servisa vārtus, jo evakuātors drīz atvedīšot mašīnu, ko viņa servisā pirms pāris dienām remontējuši. Tikmēr kaimiņš piemeklēja derīgu skrūvi un uzstutēja riteni savā vietā. 

Kad ieradās autoevakuātors, līdz mums atnāca arī servisa īpašnieks un piedāvājās pats ar manu mašīnu aizbraukt līdz savam servisam. Līdz ar to autoevakuātors aizbrauca atpakaļ tukšā.

Kad mēģināju aptvert, ka ritenis varēja nolūzt jebkurā vietā, kur šodien braucu un pie ātruma 90 km/h, sametās šķērmīgi. Bet tas nokrita netālu no mājas un tad, kad es braucu ar ātrumu apmēram 5 km/h. Vīrs teica, ka šodien esmu izsmēlusi visu savu veiksmi. Taču vīrietis, kas atnāca palīgā no blakus mājas mani mierināja, ka rīt būs jauna diena un būs jauna veiksme.

Neizsakāms paldies līdzcilvēkiem, kas man palīdzēja. Esmu pārliecināta, ja būtu situācija, kurā palīdzīgu roku vajadzētu kādam citam, es arī noteikti palīdzētu.

Pēc šī notikuma atskārtu, ka ne tikai mašīnas priekšējais buferis ir no plastmasas, bet tās ritošā daļa, respektīvi, ritenis, balstās uz vienas vienīgas skrūves.