2011. gada 22. oktobris – pirmā rudens brīvlaika diena. Apmācies, koki puskaili, gaiss rudenīgs, temperatūra tikai dažus grādus virs nulles. Vārdu sakot - ārā laiks draņķīgs, taču bērni kaut kā ar viltu bija jāizvilina pastaigāties pa svaigu gaisu. Tikai kā? Tad man prātā iešāvās laba doma. Ieteicu doties uz mežu sēņot. Pašai klusībā šī doma likās absurda, jo sēnes sen vairs tādā aukstumā neauga. Arī bērni, piedodiet, nebija vakarējie. Uz mežu sēņot atteicās iet. Tad es piedāvāju nosacījumu, tas ir, par katru atrasto sēni piešķirt punktus:

gailene – 1 punkts;

sviesta beka – 2 punkti;        

bērzu beka – 3 punkti;

baravika – 4 punkti;

apšu beka - 5 punkti.

Tiklīdz tiek savākti 10 punkti, tā 30 minūtes var spēlēt datorspēli. Tā jau bija cita runāšana. Ja no sākuma bērni uz mežu nevēlējās iet, tad vēlāk viņus bija grūti no meža dabūt laukā, jo abi aizgūtnēm meklēja sēnes, lai tikai iegūtu 10 punktus. Dēls nepieciešamos punktus savāca ar gailenēm, bet meita, kā par brīnumu, atrada pat vienu bērzu beku. Vakarā abus sagaidīja garšīga mērce un interesanta datorspēle.

Pēc tam bieži vien, ejot sēņot, bērni lūdzās, lai par atrastajām sēnēm piešķiru punktus un par iegūtajiem punktiem iedodu viņiem kādu labumu.