„Cilvēks, kurš izdzīvoja”, biogrāfisks vesterns15.02.2016.Tēma: ŠIS UN TAS → Vērtējumi un atsauksmes → Filmas un televīzijas raidījumi Vesterna darbība norisinās apmēram pirms 200 gadiem, un tā balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Cīņas par dārgajām zvēru kažokādām notiek ne tikai mednieku pulciņu starpā. Viņiem jāspēj izvairīties arī no indiāņu uzbrukumiem, uz kuru zemes tiek medīts. Kāre un tieksme pēc naudas, cilvēkus pamudina uz nodevību, cietsirdību, atriebību, zemiskumu un mežonību. Filmā tiek parādīta cilvēka pirmatnējība, kurā viņš kā asinskārs gaļēdājs un plēsoņa uzbrūk ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Cīņu skati ir nepatīkami un pretīgi (sevišķi filmas sākumā), tādēļ bieži nācās novērsties no ekrāna. Filma būtu zaudējusi māksliniecisko vērtību, ja nežēlīgajai cilvēku vardarbībai nebūtu pretstatīts dabas skaistums un varenība. Filmēšana notikusi Kanādā, ASV un Argentīnā. Visā krāšņumā parādīti Misūri upes izgrauztie kanjoni un bezgalīgi sniegotie plašumi, uz kuru baltā fona cilvēks līdzinās mazam, melnam punktiņam. Operators skatītājam kā atelpu piedāvā aplūkot arī saules staru rotaļas un dabas elementu sīkumus tuvplānā. Sižets, manuprāt, ir vājš un paredzams. Varētu pat izdalīt trīs galvenos pieturpunktus: pāridarījums, grūtību pārvarēšana un atriebība. Pēc gūtajiem ievainojumiem cīņā ar grizli lāci, mednieks Hjū Glāss, kuru lieliski atveido Leonardo di Kaprio, kļūst pārējiem medniekiem par nastu. Viņš tiek atstāts mežā trīs mednieku uzraudzībā ar domu, ka tiks pienācīgi apglabāts. Taču mantkārīgā Džona Ficdžeralda nodevības rezultātā, Glāss tiek pamests vienatnē ar savām sāpēm un mežonīgo dabu. Un vienīgais spēks, kas viņu virza uz priekšu, ir atriebības kāre. Filmā jūtami daudz pārspīlējumi, kuru dēļ tā zaudē ticamību, jo, varbūtība izdzīvot visos grūtības pārvarēšanas posmos, ir ļoti maza. Glāss paliek dzīvs ne tikai pēc diviem lāča uzbrukumiem, bet arī pēc ilgstošas peldes (ar nesadzijušām rētām) ledainā ūdens straumē (cilvēks ledainā ūdenī var izdzīvot tikai dažas minūtes) un krišanas no klints cauri egles zariem. Skatoties filmu, priecājos, ka mēs nedzīvojam tajā laikā un tādos apstākļos. Mūsdienu vārgais cilvēks knukstētu jau par nieka saaukstēšanos un puņķiem, bet Hjū Glāss vīrišķīgi pārcieta ne tikai rētu šūšanu un piededzināšanu, bet arī ledaino ūdens aukstumu. Neticu, ka mūsdienu cilvēks spētu ziemas laikā staigāt apkārt slapjām drēbēm. Droši vien ātri būtu ticis pie plaušu karsoņa un klepus. Filmā vairākas reizes tika rādītas Glāsa sapņu vai murgu vīzijas ar nu jau mirušo sievu indiānieti un dēlu. Man tomēr prasījās, lai filmā skaidrāk būtu parādīta mednieka pagātne. Tāda saraustīta un līdz galam nepasacīta. Arī filmas beigas aprautas pusvārdā. Īsti nevar saprast, vai Glāss pēc atriebības ir gatavs mirt, vai tomēr viņā ir palikusi vēlme dzīvot. Vairākas cīņas ainas parādītas tuvplānā, piemēram, cīņa ar grizli lāci. Sajūta, ka uz lielā kinoteātra ekrāna skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt lāča klātbūtni, jo viņa milzīgās ķepas ar garajiem nagiem uzguļas ne vien uz mednieka galvas, bet šķiet, ka tūlīt aizķers arī 1. rindas skatītājus. Patiesībā šo cīņu bija diezgan riskanti rādīt tuvplānā, jo brīžiem varēja just samākslotā lāča datorgrafikas klātbūtni. Patika elpas dvaša uz kameras. Beigu cīņā, iespējams, ka tas bija speciāli, tomēr tie asins traipi uz kameras labajā augšējā stūrī man traucēja. Radīja vēl vienu neticamības un tehnikas klātbūtnes iespaidu. Filma parāda lielisku operatora un aktieru meistarību, tomēr bija arī garlaicīgi sižeta momenti, kuru dēļ nedodu augstu novērtējumu - 3½ zirņus.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
Aizkulises
2015. gads Režisors: Alehandro Gonsaless Injaritu |